interesanti, nezinu nevienu gadījumu, kad sieviete būtu kļuvusi par vīriešu iekāres objektu tādēļ, ka šie būtu izlasījuši viņu sarakstīto dzeju, toties dzejnieki bieži vien bauda nepelnīti spēcīgu sieviešu uzmanību tikai tādēļ, ka uzrakstījuši pāris pantiņus ar atskaņām krūtis/rūtis vai mikla/bikla

tas ir vēl viens iemesls, kāpēc sieviešu dzeja ir stulbi.

ir jau arī Sapfo un tamlīdzīgi

nē, tam nav sakara ar dzejoļa saturu vai tēmu.

tā it kā vajadzētu būt, ja runā par kādu "sieviešu dzejas kritiku". taču realitātē bieži dzejniece patiešām raksta Dieva priekšā stāvēdama un šai brīdī tomēr ir tik ļoti "sieviete", ka iespējamiem kritiķiem vīriešiem šī dzeja no malas izskatās kā "sieviešu".
pašas sievietes ir gadsimtiem radušas uztvert Dieva priekšā rakstītu "vīriešu dzeju" kā normālu un viņas tagad uzrunā visāda veida dzeja, bet vīriešiem tomēr "sieviešu dzeja" vienmēr būs "tā otrā", jo viņi nav tik empātiski.
tas ir, es saprotu, ka te ir runa par sieviešu dzeju nievājošā nozīmē, taču dzīvē diemžēl par sieviešu dzeju tiek dēvēta arī visnotaļ patiesa un kvalitatīva

ar "stāvēšanu vīrieša priekšā" es saprotu dzeju, kuras mērķis ir nevis teikt patiesību/ būt patiesai, bet gan - izskatīties maigai, valgai, jūtīgai, seksīgai, kārdinošai, utt. tā ir arī vienīgā būtiskā atšķirība.

kurš būs tas soģis un noteiks, vai viņa patiesi ir maiga, valga utt, vai tikai grib tāda izskatīties? vai tas ir literatūras kritiķa uzdevums?

es sapratu, ko domā Tu, diemžēl daudzos gadījumos mūsu kritikā par sieviešu dzeju tiek dēvēta arī šī patiesības teikšana, jo tā ir cita patiesība vai citādi pateikta patiesība

un vai ir kāds termins vīrieša rakstītai dzejai, kuras mērķis nav patiesības teikšana?

tas, protams, ir literatūras kritiķa uzdevums, saklausīt, vai tur tiek atražoti antifeminisma štampi, vai arī ir "sava balss".

štampi ir vienkārši slikta dzeja, bet vot uzraksti feministiski un tāpat nosauks par sieviešu!

vispār vajadzētu veikt eksperimentu un likt dažādiem lasītājiem tikai pēc teksta noteikt autora dzimumu.

Vai Tu tiešām domā, ka kāda meitene/sieviete rakstot domā, cik seksīga vai kārdinoša viņa izskatīsies šī dzejoļa lasītājiem? Lūk, šis man liekas ir īsts "antifeminisma štamps".

nē, Tu nesaproti :) pats uzstādījums "es sevi savā dzejā atklāju kā cilvēku ne kā sievieti!" "es te rakstu Dieva priekšā!" "es te nevienu necenšos savaldzināt!" un tamlīdzīga latenta deklarēšanās konkrēti liecina par stāvēšanu vīrieša priekšā.

kaa es vai Tu vai kritikjis varam noteikt, vai autorei ir bijis shis uzstaadiijums vai arii vinja taada vienkaarshi IR? bez latentas deklareeshanaas?

mēs nevaram, protams, ar 100% drošību kaut ko pateikt par citu cilvēku, bet pa lielam tādas lietas kā pozēšana, pietēlošana vs. patiesa sāpe ir sajūtamas. Par cilvēkiem TV ekrānos taču mēs iegūstam šo sajūtu, ka "melo" vai "runā pēc iekšējās pārliecības".

taa ir, tomeer es nespriestu par maakslas darbu, balstoties uz sho vien (kaa man gleznoshanaa maaciija - vari melot cik gribi, bet dari to ticami). katraa zinjaa es taapeec nedeeveetu dzeju kaut kaados terminos (kaa sievieshu dz), par kuru noziimi katram ir cits viedoklis. es uzskatu, ka dzeja ir laba vai slikta, un nevar buut "laba, bet sievieshu"

Es domāju, ka visiem tiem džekiem, kuru priekšā stāv kāda dzejniece vajadzētu literatūras vārdā aiziet prom. Kad viņu nebūs, tad varbūt tās dzejnieces sāks stāvēt Dieva priekšā. Šī ir ļoti dīvaina diskusija, kuras šķietamais mērķis ir celt sieviešu pašapziņu, lai viņas sāktu stāvēt Dieva priekšā un vairs neizliktos, valdzinātājās nelaimīgās, bet patiesībā jau notiek pretējais - cilvēki, kas runā par sieviešu dzeju, iebaida sievietes tādu rakstīt un tieši šādā veidā izjauc dabisko attīstību un savā ziņā liek sievietei izlikties par to, kas viņa nav - nē, nē, tikai ne es, gaile raksta sieviešu dzeju, bet es sociāli nozīmīgu, Dieva priekšā stāvēdama. Lūk šeit slēpjas tas nejaušais antifeminisms, kas liek dzejniecei izlikties, lai pierādītu, ka viņa nav tādu lēto pantiņu rakstītāja, kaut varbūt tas ir viņas attīstības posms. Ai, vispār ir jau labi:) To jau mēs cerams tik drīz skaidri neuzzināsim, kurš tad nu patiešām stāv Dieva priekšā:)

es par to Dieva priekšā stāvēšanu neko nezinu un arī neteicu :)
mans points bija, ka sievietes ar savu tipa sieviešu tiesību aizstāvību lielā mērā rada šo feminisma/anti-feminisma problēmu. kā tādu bubuli.
pateikšu piemēru: viena pazīstama, veiksmīga un atzīta latviešu māksliniece, ikreiz, kad nesaņem kādu balvu, publiski paziņo, ka tas ir bijis tāpēc, ka viņa ir sieviete un vīrieši tā viņai "atriebjas/skauž/mēģina parādīt viņas īsto vietu" utml. kaut gan ne Latvija globāli, ne dzejā, ne mākslā nav šādas gender problēmas - ja viņa pati to problēmu nepaceltu, nevienam tas pat neienāktu prātā.

ne Tev, ne annai auziņai, ne agnesei krivadei NEVIENAM NEKAD ne par ko nav jātaisnojas, that's all :)

Jā!! Piekrītu, ka nav jātaisnojas.

ā, beidzot sapratu, ko Tu vakar teici:D

Mēģināt ar varu (š.g. ar dzejoļiem) dabūt mīlestību nav nekas labs, neatkarīgi no dzimuma. Bet, es šaubos vai Ahmatovas mērķis bija dabūt mīlestību un atzinību, rakstot. Tāpat kā es domāju tāds nav citu sieviešu dzejnieču mērķis:) Jo ir citi, daudz drošāki veidi un profesijas kā piesaistīt uzmanību (labi, par šo te neesmu tik droša, bet es tā domāu, ka diez vai kāda maza meitene sapņo būt par dzejnieci..nezinu). Bet varbūt sākotnēji rakstot, sieviete izmanto "antifeministiskos štampus", jo viņa nāk no diezgan patriarhālas sabiedrības, kur joprojām sievietes viens no galvenajiem uzdevumiem ir būt skaistai, maigai u.c.. Bet pēc tam, tas ir jautājums par to, vai viņa meklē to savu valodu utt. Tātad es nedomāju, ka mērķis atšķir sieviešu dzeju, bet gan tikai dzejnieces dzimums. Un tad tālāk atšķiras slikta un laba dzeja, droši vien.