izlasīju, ka ahmatovai pēc viņas pirmā dzejoļu krājuma kāds esot teicis - jūs rakstāt tā, it kā stāvētu vīrieša priekšā, bet dzejniekam ir jāstāv dieva priekšā. tie ir precīzākie vārdi, kuros noķert "sieviešu dzejas" kritiku.
sieviešu dzeja nav ne tematika, ne tonis, ne domājamais adresāts; sieviešu dzeju atšķir dzejoļa mērķis
ar "stāvēšanu vīrieša priekšā" es saprotu dzeju, kuras mērķis ir nevis teikt patiesību/ būt patiesai, bet gan - izskatīties maigai, valgai, jūtīgai, seksīgai, kārdinošai, utt. tā ir arī vienīgā būtiskā atšķirība.
kurš būs tas soģis un noteiks, vai viņa patiesi ir maiga, valga utt, vai tikai grib tāda izskatīties? vai tas ir literatūras kritiķa uzdevums?
es sapratu, ko domā Tu, diemžēl daudzos gadījumos mūsu kritikā par sieviešu dzeju tiek dēvēta arī šī patiesības teikšana, jo tā ir cita patiesība vai citādi pateikta patiesība
un vai ir kāds termins vīrieša rakstītai dzejai, kuras mērķis nav patiesības teikšana?
Vai Tu tiešām domā, ka kāda meitene/sieviete rakstot domā, cik seksīga vai kārdinoša viņa izskatīsies šī dzejoļa lasītājiem? Lūk, šis man liekas ir īsts "antifeminisma štamps".
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}