*
Tur viņa aizpeld
Caur ievām. Naktī. 0, mēnes!
Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.

Tur viņa aizpeld.
Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas!
Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.

Nevar saprast,
Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas.
0, mēnes!
Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl.
Nenes!

Lai viņa paliek.
Lai pasēž uz akmens naktī manā
Ievu tumsā un upes mirdzēšanā

Imants Ziedonis

Visskaistākās ogas pasaulē

Visskaitākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaitākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlaadžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Ir nakts. Man bail. Es esmu izžuvis.
Ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers.
Ne ūdensrozes plauks... Nu tas ir viss.
Es neesmu. Es neesmu vairs ezers.

Es esmu tukšs. Kāpēc?
Sauss, tukšs. Kāpēc!
Kur mani bezdibeņi dzelmju aklie?
Kur manas upes ledu lauž un rēc?
Kur manas zilās dzērves gariem kakliem?

Es esmu tukšs, un man vairs nav ko dot.
Tu atnāksi, un velti būs tavs nākums.
Es esmu tukšs. Es nevaru neko,
Nevienai upei nebūšu es sākums.

Bet ausma nāk. Kā zila dzērve brien.
Kā zivju ērglis saule spārnus atpleš.
Un nagus atpleš un pār mani skrien,
Un manu pusnakts nevarību saplēš.

Un atkal esmu ezers, dziļš un īsts:
Peld diži ālanti un raudas, muļķes,
Guļ manī mākoņi kā debesīs,
Un savā skaidrībā un savās duļķēs

Es atkal esmu dziļš! Es esmu vērts.
Kaut lizdās vairāk pīļu bērnu šķiltos!
Es jūtu - baltus airus manī mērc
Un rīta brieži savus purnus siltos...

- - - - - - - - - - - - - - - - -
Es cīnīšos par jūtu ezeriem.
Pat ja tie pārplūstu un ja kāds slīktu.
Es, ezers, cīnīšos par ezeriem,
Lai ezeri šai zemē neizsīktu.

Imants Ziedonis

4

Marija, ielaid! Ielaid! Ielaid!
Es nevaru vairs
uz ielām!

Negribi? Smaidi?

Gaidi,
ka iekritīs vaigi un sačervelēsies
un ka, gar visām novadējies, glums un glodīgs,
es atnākšu
un mana bezzobu mute čaukstinot vērsies:
"Cik es šodien beidzot esmu
aprīnojami godīgs."

( ... tālāk ... )

Ei, jūs! Debesis!
Es eju!
Noņemiet cepuri!
Nedzird.
Kurli.
Gausi.

Pasaule guļ,
nolikusi uz ķepas
zvaigžņu ērcēm pilno ausi.

(1914-1915)