4

Marija, ielaid! Ielaid! Ielaid!
Es nevaru vairs
uz ielām!

Negribi? Smaidi?

Gaidi,
ka iekritīs vaigi un sačervelēsies
un ka, gar visām novadējies, glums un glodīgs,
es atnākšu
un mana bezzobu mute čaukstinot vērsies:
"Cik es šodien beidzot esmu
aprīnojami godīgs."



Marija,
redzi -
man aiz vecuma jau kūkums.

Ielās kā cūkas
četrstāvainās pakakļu guzās
ļaudis taukus caur visām miesas porām rij,
četrdesmitgadīgi novalkātām ačelēm
mani sūkā,
ķiķina, ka man zobos, tāpat kā bij,
esot - atkal! -
vakardienas sapelējusī kūka.

Lietus žuļiks neizžāvētām žaunām
žēli raud un laiza
akmeņiem bruģēto ielas līķi,
un noteku cauruļu -
jā! -
nolaistajās acīs atkal ni jauna
sasalst asaras -
jā! -
kā sirmās uzacīs lāsteku pīķi.

Visus gājējus apsūkāja lietus purns un vēju auri,
bet ekipāžās
pie trekna atlēta atlēts švītīgs recēja:
un tie plīsa, pierijušies caur un cauri,
un kā duļķaina upe
izzīstas bulkas
un vecu kotlešu gremojums no šķirbām tecēja.

Marija!
Kā iegrūst viņiem klusu vārdu taukiem aizaugušā auss spraugā?

Putns ubago ar savu dziesmu,
dzied skaņi savā salkumā lielā,
bet es esmu cilvēks, Marija,
diloņa naktī izklepots,
izspļauts Presņas dubļainā laukā.

Marija, gribi tādu?

Es pirkstiem aizžņaugšu zvana dzelzs rīkli!

Ielaid!

Marija!

Ielu laidari zvērīgi kļūst.
Kad man uz kakla pirkstu žņaudzienu zilumi sadzīs?

Atver!

Sāp!

Redzi - rūs
dāmu cepuru adatas, sadurtas acīs!
Ielaida.

Bērns, nebaidies,
ka man uz vērša kakla sēž un nedod miera
sviedrainiem vēderiem sieviešu kalni - mīļākās un paziņas, -
tā caur dzīvi es velku mīlestību miljonus,
lielās un tīrās,
un vēl miljoniem mīlestībeļu netīru, maziņu.

Nebaidies, atkal
nodevības karsonī
es pieplakšu tūkstoš septiņām glītiņām,
kas "mīl Majakovski", -
tā ir tikai karalieņu varza,
kas vājprātīgā sirds tronī uzkāpj pa brītiņam,

Marija, tuvāk!
Dod lūpu nenovītušo dvesmu!
Tev jābūt manai - vienalga:
vai bailīgās tirpās, vai bezkaunīgi plikai!

Nekad savā sirdī es ticis līdz maijam neesmu,
bet, cik ir dzīvots, vienmēr
līdz simtajam aprīlim tikai.

Marija! Dzejnieki Tiānai
sonētos sāpes sūdz,
bet esmu miesa,
un kas mani par to grib sodīt,
ja es tev miesu lūdzu.

Asinīm kā ziediem putekļainiem apmetnis aplīp,
savas asinis es ceļam atdotu kā balvu.
Saule ap zemi dejos tūkstošreiz aplī
Kā Erodeja ap Jāņa Kristītāja galvu.

Un, kad manus gadus
tā nodancos līdz galam, -
asinīm sīvām un asinīm sājām,
asins pilienu miljoniem
būs slacīta zāle gar ceļa malām
līdz mana tēva mājām.

Izlīdīšu
dubļains (pēc nakšņošanas grāvī),
pieliekšos
un iečukstēšu viņam ausī:

- Es aci pret aci gribu tev pretī stāvēt.
Dievs tas kungs, klausies!
Vai nav garš laiks,
kad mākoņu ķīselī dienas garas
jūsu labirdīgās ačeles mirkst?
Zini ko -
ļaunā un labā atzīšanas koka zaros
iekārsim karuseli! - vot, tas būs cirks!
Un tādus vīnus mēs liksim galdā! Un tu,
tu, kas esi katrā skapī un Visuma ēterī,
tu redzēsi, kā sagribēsies dejot ki-ka-pu
pat drūmajam apustulim Pēterim.
Kā kristīgie lūdz:
"Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!"

Marija - dod!

Marija!
Tavu vārdu es baidos aizmirst
kā dzejnieks aizmirst baidās
pusnakts mokās atrastu vārdu,
kas par visiem dieviem labāks.

Tavu miesu un augumu -
es sargāšu mīlā un naidā,
kā viens un lieks
kara invalīds
savu vienīgo kāju glabā.

Marija -
negribi?
Negribi!

Ha!

Tātad - atkal
nesīšu sirdi grūtu,
galvu nokāris, tumši un slepu
kā suns,
kas velkas uz būdu
ar vilciena nobrauktu ķepu.
Bet paradīzē atkal savedīsim Ieviņas.
Tikai pavēli -
es ar viņām jau šonakt klāt būšu.
No visiem bulvāriem skaistākās, resnas un tieviņas.
Gribi?
Es tev sadabūšu.

Negribi, pinkaini?

Purini galvu pie sevis?
Sirmās uzacis rauc?
Vai tu domā,
ka tas spārnotais aiz tevis
zina, ko par mīlestību sauc?

Es arī esmu eņģelis,
es tāds biju vismaz -
vēros acīs kā jēriņš, kā cukura āis.
Bet es vairs negribu dāvināt visādām ķēvēm tās -
no Sevras mokām veidotās vāzes.

Tu visu varenais,
tu izdomāji pāri roku,
galvaskausu ar salaiduma vīlēm.
Tad kāpēc tu neizdomā,
lai var bez mokām
mīlēt, mīlēt, mīlēt?!

Likās - tu esi visuspēcīgs dievs
un tava vara ir liela.
Bet tu esi dieviņš, diletants maziņš.
Redzi, es noliecos
un no zābaka liela
izvelku kurpnieka nazi.

Marš, paradīzes kaktā!
Drebiet, spārnotie blēdīši!
Lai jūsu spalviņas bailēs kuļas un maļas!
Es tevi, vīrakā piesmirdējušo, šķērsām šķērdīšu
no šejienes līdz Aļaskai!

Laidiet!

Mani aizturēt spēka jums nav!
Vai es meloju,
vai saku taisnību,
bet es nevaru mierīgāk!

Skatieties -
jau zvaigznēm atkal cērt galvas un baismi
deg debess,
kā asiņaina kautuve zvērīga.


Ei, jūs! Debesis!
Es eju!
Noņemiet cepuri!
Nedzird.
Kurli.
Gausi.

Pasaule guļ,
nolikusi uz ķepas
zvaigžņu ērcēm pilno ausi.

(1914-1915)