atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail
Dievs esot pacietīgs
bet šis pavasaris nogalina
ar kūlas un elpu cērtošiem pērno lapu dūmiem
tur sadeg mūsu čipsu spožums, gumijas un kauns
tikai bērns ar kociņu urbinot pelnus
atrod metāla pikuci, kas līdzinās sprāgušai mīnai
sadragātam pusmēneša medaljonam
atlietai un izmestai laimei
( ... tālāk ... )