nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
kaut kur augstu augstu virs pilsētas kaiju kliedzieni paliek svīstošās plaukstās kā izēstas tūtas.

man lūdzu simt gramu zemeņu ledeņu un pacelties pirkstgalos kaut kur pāri pilsētas korei.

jo kaut kur taču jābūt galam, sirsnīgam, siltam, kā kāpai un vai tad kaijām nemēdz būt ligzdas, ko viņas lidinās nepārtrauktas pār jūru?

bet svešais, vai sūtīsi vēstuli, no zemes, kur vārdiem nav miesas, kur vārdi gruzd klintsbluķu godā, vai saņemšu atbildes vēstuli sāpīgā šautrā caur vasaras tālumu...

...metīsi debesu švīkās, izgrebtās gultnēs un vējš pa tām teciņiem šurpu kā paklausīgs sunīts un nolaizīs bēdīgās pieres.

nē, es zinu, tas velti, kas nāks no debesīm, atnāks tik mierīgs, kā izšķilti cālēni klūgu grozā vēl silti un meža zemene baltu un sarkanu vaigu.

tik mierīgi nāk, bet es cieši cieši kā slodzītais brīvību noturu čaukstošās tūtās, kur kaijas kliedziens kā ilgotais tālums ir notverts un mans.

un turpinu izglābt kamenes, kas apmaldās manējā telpā, aiz stikla, tad varbūt - es laba?

Andra Manfelde
04:23 pm - vēl viena andra manfelde [andra manfelde, latviešu]
milzīgs kalns uz krūtīm
milzīgs kalns guļ vārdā skumjas
iemiesojies konduktorā
vēro pavasara pasauli
plaiksnījam ultrabaltā politelenā
līdz tas ieķeras sliedēs
un tramvajam sakustoties pārsprāgst
labi ka ne suns
labi ka ne cilvēks

kasiere mīlīga matrjona
vaigu bedrītēm
rociņām žigliņām slīdot
fotogrāfijā ir starojošāka nekā
konduktors kuram visa dzīve
sagruzdējusi dzeltenīgajā vaigā
un ienadzī tā vien kontrastē
ar biļešu violeto un sārto
pīpmanis tāds! dzīvi izdedzinājis! zadzis…
pat naudiņu noturēt nespēj
šķind lejā

... tālāk ... )
10:43 pm - Andra Manfelde [andra manfelde, latviešu]
atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail

Dievs esot pacietīgs
bet šis pavasaris nogalina
ar kūlas un elpu cērtošiem pērno lapu dūmiem
tur sadeg mūsu čipsu spožums, gumijas un kauns
tikai bērns ar kociņu urbinot pelnus
atrod metāla pikuci, kas līdzinās sprāgušai mīnai
sadragātam pusmēneša medaljonam
atlietai un izmestai laimei
... tālāk ... )
This page was loaded Mar 19th 2024, 12:13 pm GMT.