milzīgs kalns uz krūtīm
milzīgs kalns guļ vārdā skumjas
iemiesojies konduktorā
vēro pavasara pasauli
plaiksnījam ultrabaltā politelenā
līdz tas ieķeras sliedēs
un tramvajam sakustoties pārsprāgst
labi ka ne suns
labi ka ne cilvēks

kasiere mīlīga matrjona
vaigu bedrītēm
rociņām žigliņām slīdot
fotogrāfijā ir starojošāka nekā
konduktors kuram visa dzīve
sagruzdējusi dzeltenīgajā vaigā
un ienadzī tā vien kontrastē
ar biļešu violeto un sārto
pīpmanis tāds! dzīvi izdedzinājis! zadzis…
pat naudiņu noturēt nespēj
šķind lejā


pasaki kasiere jauniņā apaļvaidzīte bedrītēm gražīgām
cik tev gara diena!
salīdzinot ar tikko plaukušu vizbuļu smaržu kaut kur gravās
un to aprīļa gaismu
kas smaržas ziņā līdzinās pirmajam sniegam
bēdu kalna sīciņais aizmetnis
es nezinu vai skropstu ēnās mitinās bet
fotogrāfijā mēs redzam šo meiteni patiesāku
gaišā! cik tādu dienu kā šo vēl vajag
lai sadiltu tava dzīve

bet vecajai kundzei nav fotogrāfijas
nav nozīmītes krūtīs
kur viņu mēs ieraudzītu
smaidīgāku jaunāku laimīgāku
tā gūstot mazliet mierinājuma patērētāja smagmei
viņa ir ārštata darbinieks
komivajožieris bezvārda impērijā
stāv elizabetes un barona stūrī
un pārdod salvetes par dažiem santīmiem dārgāk

es nopirku ar zemeņu smaržu
un visu ceļu
svešs sunītis aposta pēdas
bērns smejoties klūp
divi apskāvušies skūpstās
puķu pārdevējai vairs nesalst
es nokavēju zaļo gaismu
un man vienalga!
visu ceļu es elpoju tik baltu pavasara gaismu
smaržojošu pēc zemenēm
un nožēloju ka neiedevu vairāk
lai vecā kundze nenodomātu
ka lūdz ubaga dāvanas
bet varbūt viņa to zina

platīnblondīne purpura mētelī aizgūtnēm smejas
kā sadega tavi desmit gadi mirklis pēc četrdesmit!
un viņa tik plēsīgi cenšas
noturēties jaunības konvulsijās
it kā
būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt
it kā zeme un sāpes nepiederētu vien gurniem
it kā viņa negribētu neko zināt
par sevi pašu
un es nezinu vai būšu tik drosmīga
būt nežēlīga
kad pienāks laiks