Saruna ar dzejnieku

Gunaram Saliņam

Kā varētu šorīt
Nakti norīt
Kas nebeidzami rīklē turas
Un tur
Kļūst par vecu divpadsmitā gadsimta katedrāles zvanu,
Kas skan
Un elpā stīdz
Ar visu, kas nāk šiem gadsimtiem līdz.

Iesim pie manas mīļās - zivju tirgotājas,
Kuŗai acis tādas, ka svētdienas pēcpusdiena mirgo tajās
Ar maziem kuģīšiem uz jūŗas
Un bērniem laivās.
Klausīsimies viņas balsī - viņas vārdos
Viņa mums divus kālus no savas jūŗas un savas mirgošanas pārdos.
Apstādināsim laiku.
Kālab viņam būt par straumi un plūst. -
Lai viņš labāk par spēlmani kļūst
Un uzspēlē kaut ko uz balalaikas
Tiem kuģīšiem uz jūŗas un tiem bērniem laivās.

Tu saki - "Naivais,
Viņas maigums tev gaŗām kā ūdeņi aizritot lejas.
Iesim pie manas mīļās - viņa no konditorejas.
Mēs skatīsimies, kā viņa iejauj mīklu,
Bet redzēsim kādu mūžīgu mīkali,
Kuŗā saule apstāsies un tieši
No zilgmes nokāps un pārvērtīsies kviešos,
Un jutīsim, kā kāds vējs mūs bez rimas nes
Un izbārsta pār paaudzēm
Kā viņas roka pār rožmaizēm magones."

- Dzīvi nedzīvot, bet dzejot!
Iet zivju tirgotāja makreles zvejot,
Mēs ejam -
Palikt ar mākoņiem un aizslīdēt ar kokiem un stādiem.