nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
Dzejnieks Ņujorkā [Fragments]
Federiko Garsija Lorka

--
Naktij ir plaisa un rāmas marmora salamandras.
Amerikāņu meitenes nēsā savos vēderos bērnus un naudu,
un zēni noģībst pie laiskuma krusta.

Tie ir viņi.
Tie, kuri dzer sudraba viskiju vulkāniem blakus
un uzkož siržu gabaliņus ledainos lāču kalnos.

Šajā naktī Hārlemas karalis ar viscietāko karoti
izplēsa acis krokodiliem
un mērkaķiem sita pa dibeniem.
Ar karoti.
Melnie raudāja apjukuši
starp lietussargiem un zelta saulēm,
mulāti staipīja gumijas, alkdami klāt tikt ķermenim baltam,
un vējš migloja spoguļstiklus
un dejotājiem plosīja vēnas.

Melnie, melnie, melnie, melnie.

Nav asinij vārtu jūsu naktī, apmestā augšpēdus.
Nav sārtuma. Nikna asins zem ādas
dzīvo nažu dzeloņos un ainavu krūtīs
lejpus Vēža zvaigznāja knaiblēm un irbuleņceriem.

Asins, kas pa tūkstoš ceļiem meklē nopūderētu nāvi
un nardes pelnus,
stingu debesu slīpni, kur planētu saimes
pa pludmalēm ripo līdz ar pamestām mantām.

Asins, kas rāmi ar acu kaktiņiem raugās,
izspiež no irbulenēm pazemes nektāru.
Asins, kas oksidē pavirša pasāta pēdas
un sašķaida tauriņus logu stiklos.

Tā ir asins, kura nāk, kura vēl nāks
pa jumtiem un terasēm, no visām malām
sadedzināt blondo sieviešu hlorofilu,
vaidēt gultu piekājēs pie mutesbļodu bezmiega
un zvaigņoties tabakainā un bāli dzeltenā ausmā.

Jābēg,
jābēg pa ielu krustiem un jāieslēdzas beidzamos stāvos,
jo meža kaulusmadzenes spiežas caur plaisām,
lai atstātu jūsu miesā viegliņu tumsas nospiedumu
un izbalējuša cimda un ķīmiskas rozes neīstās skumjas.

(1929-1930)

Atdzejojis Knuts Skujenieks.
This page was loaded Oct 20th 2018, 2:05 pm GMT.