Dzejnieks Ņujorkā [Fragments] Federiko Garsija Lorka
-- Naktij ir plaisa un rāmas marmora salamandras. Amerikāņu meitenes nēsā savos vēderos bērnus un naudu, un zēni noģībst pie laiskuma krusta.
Tie ir viņi. Tie, kuri dzer sudraba viskiju vulkāniem blakus un uzkož siržu gabaliņus ledainos lāču kalnos.
Šajā naktī Hārlemas karalis ar viscietāko karoti izplēsa acis krokodiliem un mērkaķiem sita pa dibeniem. Ar karoti. Melnie raudāja apjukuši starp lietussargiem un zelta saulēm, mulāti staipīja gumijas, alkdami klāt tikt ķermenim baltam, un vējš migloja spoguļstiklus un dejotājiem plosīja vēnas.
Melnie, melnie, melnie, melnie.
Nav asinij vārtu jūsu naktī, apmestā augšpēdus. Nav sārtuma. Nikna asins zem ādas dzīvo nažu dzeloņos un ainavu krūtīs lejpus Vēža zvaigznāja knaiblēm un irbuleņceriem.
Asins, kas pa tūkstoš ceļiem meklē nopūderētu nāvi un nardes pelnus, stingu debesu slīpni, kur planētu saimes pa pludmalēm ripo līdz ar pamestām mantām.
Asins, kas rāmi ar acu kaktiņiem raugās, izspiež no irbulenēm pazemes nektāru. Asins, kas oksidē pavirša pasāta pēdas un sašķaida tauriņus logu stiklos.
Tā ir asins, kura nāk, kura vēl nāks pa jumtiem un terasēm, no visām malām sadedzināt blondo sieviešu hlorofilu, vaidēt gultu piekājēs pie mutesbļodu bezmiega un zvaigņoties tabakainā un bāli dzeltenā ausmā.
Jābēg, jābēg pa ielu krustiem un jāieslēdzas beidzamos stāvos, jo meža kaulusmadzenes spiežas caur plaisām, lai atstātu jūsu miesā viegliņu tumsas nospiedumu un izbalējuša cimda un ķīmiskas rozes neīstās skumjas.
(1929-1930)
Atdzejojis Knuts Skujenieks. | |
/Inguna Jansone/