Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,
ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.

To jau neprasa - patīk vai nepatīk,
bet tu skumja un vientuļa nepaliec -
kosmoss mīļuma palika nepateikts.

Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.

Un es mierīgi skatos uz miršanām,
mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.

Nestāsti man neko.
Pūtīsim gaisā dūmus,
Nobirdināsim pelnus,
Skatīsimies pa logu.
Ne jau pirmo reizi
Cilvēkiem tā ir jāsēd,
Kad tu uz kraujas turies
Tikai ar to, kas nav pateikts.
Parāds uz kraujas tura,
Samaksāsi-un gāzies.
Vienkārši tas jau būt nemēdz,
Tad jau tā nebūtu vispār,
Nebūtu šī te marta
Un divu papirosu,
Un rieta oranžās uguns,
Apelsīnkrāsas uguns.
Kaut ko mēs abi gribam
Tādu kā šī te krāsa.
Un tāpēc grūti ir klusēt,
Un tāpēc bailes ir runāt.

Tu redzi, ja šo pļavu noglaudīt -
Pa grāvjiem vēsas rasa upes tecēs
Un aiztecēs. Un baltā migla rīt
Pār mūsu ceļu baltas strēles necels.
Lai paliek rasa. Savam priekam vien
Nav zemes asinis, ko velti slacīt.
Lai nopeldās šai rasa zaķēns viens,
Un cilvēkbērni rītā mazgā acis.
Nē, paskaties - caur balto nakti sviež
Vēl arī mēness savu gaismu blāvo,
Un grieze sudrabainus rudzus griež,
Un visi sudrabstiebri paliek stāvot.
Pār zemi baltās pusnakts klusums iet
Un aizmigušo apšu zaros uzplaiksn.
Balts klusums. Un tas miljonklusums šķiet.
Ir divdesmitā gadusimta otrais puslaiks.
Ir miris Einšteins. Tev ir dzimis dēls.
Pār zemi lidmašīnu spārni vēžas.
Un nosēžas to reaktīvais kvēls,
Un viņa skaņa krietni vēlāk sēžas.
Daudz jaunu vārdu raidstacijas kliedz,
Daudz jaunu karogu uz zemes plašās...
Ir iets! Tu dzirdi, zeme, - ātri iets!
Bet baltās naktis vēl ir tādas pašas.
Bet, kad ar gadu tālēm vārdus mij
Un kad tiem saku: - Es pa rasu bridu, -
Tur brīnās: - Vai tad baltās naktis bij
Tā nežēlīgā gadusimta vidū?

nu šito jau visi noteikti sen zina no galvas



Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.