Tu redzi, ja šo pļavu noglaudīt - Pa grāvjiem vēsas rasa upes tecēs Un aiztecēs. Un baltā migla rīt Pār mūsu ceļu baltas strēles necels. Lai paliek rasa. Savam priekam vien Nav zemes asinis, ko velti slacīt. Lai nopeldās šai rasa zaķēns viens, Un cilvēkbērni rītā mazgā acis. Nē, paskaties - caur balto nakti sviež Vēl arī mēness savu gaismu blāvo, Un grieze sudrabainus rudzus griež, Un visi sudrabstiebri paliek stāvot. Pār zemi baltās pusnakts klusums iet Un aizmigušo apšu zaros uzplaiksn. Balts klusums. Un tas miljonklusums šķiet. Ir divdesmitā gadusimta otrais puslaiks. Ir miris Einšteins. Tev ir dzimis dēls. Pār zemi lidmašīnu spārni vēžas. Un nosēžas to reaktīvais kvēls, Un viņa skaņa krietni vēlāk sēžas. Daudz jaunu vārdu raidstacijas kliedz, Daudz jaunu karogu uz zemes plašās... Ir iets! Tu dzirdi, zeme, - ātri iets! Bet baltās naktis vēl ir tādas pašas. Bet, kad ar gadu tālēm vārdus mij Un kad tiem saku: - Es pa rasu bridu, - Tur brīnās: - Vai tad baltās naktis bij Tā nežēlīgā gadusimta vidū?