Karsta ir rīta kafija. Karsti ir trolejbusi galvaspilsētas ziemeļu rajonos, kuros neienāk saule un bērni ar noputējušiem ceļgaliem klaiņo tukšos un klusos pagalmos.

Šis rudens tevi nogalinās, - viņa teica.
Un šīs acis tevi nodos, - viņa teica.
Ļauj man noglāstīt tavus spārnus, - viņa teica.
Es mīlu tevi.

Karsta ir tava kafija. Karsti ir telefoni galvaspilsētas ziemeļu rajonos. Zeltainie lāči ir uzrāpušies stabos un čukst klusus vārdus. Zeltainie lāči ir apsēdušies uz kabeļiem, un gaiss ir pilns mīlestības. Zeltainie lāči raugās sienās, bet redz ārā dejojam lapas.
Karsti ir pilsētas telefoni. Karsta ir rīta kafija.

Valts Ernštreits
--------------------------

Ziemeļvirdžīnijas tuksnešainie
klajumi palika zem mūsu nogurušajām
pēdām. Mēs izbraucām puskrēslā, bet,
kad atgriezāmies, krēsla jau bija
iezagusies acīs.
Un ne tikai.

Debesis bija zemas, un es skatījos uz
mākoņiem, kuros peldēja debesskrāpju
augšējie stāvi. Arī tur dzīvoja cilvēki,
dzima skaistākie sapņi un mira, vēl
nepaspējuši kļūt īsti. Reizēm arī es esmu
sapnis. Un tikai.

Butaforiska mīlestība pārņēma mūsu
skaidro un veselo saprātu. Butaforiskas
rokas sagrāba mani un tevi. Pasakas kļuva
par paskarbu realitāti, un mēs paši -
par izsapņotām, bet īsteni skaistām
leģendām. Gluži kā zaudētā zeme, kura,
mums aizbraucot, ietilpa vienā boeinga
iluminatorā.

Tik vien.
Un ne tikai.

Iedzer. Varbūt kļūs vieglāk.

Dziļā, slapjā stihija. Ziema. Griesti. Istabas griesti.
Baltas plaisas savienojas un izbeidzas stūri. Pil. Nāve kā viss, kam
iespējams ticēt.
Nesaki neko. Iedzer. Leduslaikmets kā realitāte. Tu kā sapnis.
Es kā trulums un nespēja piecelties. Man nav kur likt savu mīlestību.

Meitenes, kuras esmu mīlējis, kā cinisks atgādinājums par
neuzvaramajiem ienaidniekiem. Žalūzijas. Brīžiem gaisma un tumsa.
Laikam vairāk tumsa.
Un nespēja dzīvot.

Un dzīve, kas apstājusies un gurdeni skatās logā.
Un logs kā dzīve, kas risinās ārpus mums. Pasaule kā vārdu salikums,
un mēs kā spēle ar vārdiem. Viss garām.

Kibernētikas otrais likums. Nespēja parunāt. Iedzer, varbūt kļūs vieglāk.

Samts. Samtaina balss. Balss kā apsnidzis krūms un
izdzisusi spuldzīte koridorā. Koridors kā dzīves piepildījums. Un
nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā.

Komats. Un viss no sākuma.
Tevis noliegšana un atgriešanās pie tavām asinīm.
Nespēja radīt ko jaunu. Iedzer. Kļūs.