Laukmaļu ģimenē bija septiņi brāļi. Seši krituši karā. Kur kurais.
Pārupju Artūru nošāva tepat pie stacijas pirmajā dienā.
Mežsargs savu vienīgo meitu atrada pavasarī zem žagaru kaudzes.
Salmene, saņēmusi no frontes ziņu par vīra un dēla nāvi, sajuka, nabadzīte.
Vecais Pauciņš pārnāca ar koka kāju un arī jocīgāks galvā.
Nātriņš, to spīdzināšanu neizturējis, esot pakāries dvielī. Cielēnu vecākais pazuda kas zin kur, tā kā austrālijā vai sibīrijā sazin kur ellē. Cauri un pazuda nošāva visus četrus sadega nošāva vēlāk uz galvas purvā bedrē smirdoņa kauca līdz rītam iesprūda rīklē sadedzināja ar utīm pastarpām nozūmēja aiz nagiem mēslos mērglis tā sterva pats pieteicās plātijās brīvprātīgais par vadoni uzmeties tītīt bez ziepēm kapostu laukā ziņu pienesējs tūplis un bedre lādiņi nesprāguši kad viņi reiz nosprāgs nava un nava vēl cauri tā sapelējusī sperma erzaces perverss ēdelveiss īstais atradies nolīst un nolīst bet nevar aizskalot asiņu smaka līdz četrpadsmitam augumam šķērmi pa augoņiem ļergu tā maucība aizsietām acīm zābaks pamazīt iegrimst sūnās bet sūdi zināms kā allaž pa virsu...
Tā dzīvojam, mīļā.

1985
"Sniegam nav izvēles"