Vizma Belševica

Mazs putniņš vēsta pasaulei:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Un lazdu skaras līdzi dej:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Vai putniņš raud, vai putniņš smej?
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Nav miera kādai dvēselei:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej

Klauna bēres

Klauns Antonio ir miris. Būtu laiks
Mirt tev arī, bērna sāpe, tā, kas līdzi citiem
Nesmējās, kad raudot viebās raibi izkrāsotais vaigs
Un pār rudo parūku noblīkšķēja sitiens.
Rēca dzīvotmācētāji, kā tas nemācētājs klūp.
Ņirdza smieklu dirigents, pletnes vēzējs Baltais Klauns.
Kādā sava mūža jausmā bērna pirkstos kūka drūp?
Viss pa jokam, viss pa jokam - sāpes, krišana un kauns.
Viss pa jokam. Ēd jel kūku. Smejies droši - tas ir cirks.
Re, Antonio uz virves nopūlas par vienu smaidu.
Nepaspēj. Kā švīka visam pāri balti pušķots zirgs.
Kas tik gauži acis grauž - asaras vai zāgu skaidas?
Klauns Antonio ir miris. Manu bērna dienu nes
Pa zaļām skujiņām. Tauru šņuksti. Smaržu glāsts.
Kad būs visas aiznestas, tad jau mani. Tad jau es.
Skaitās tikai bērnu dienas, bet tās citas neskaitās.

Starp mums runājot

Nemēģināsim sev iestāstīt,
Ka mums abiem viss priekšā.
Es jau raudzīju saliet jūru krūzītē.
Negāja iekšā.

Vizma Belševica