Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.

Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa:
«Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!»
Bērns tai neklausīja, neatnesa, -
Vecā māmiņa no jauna mira.

Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.
- Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.

Ak, mana sirds!
Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus!
Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz?
Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu?
Tu iežēlojies to, kas mani sāpē.
Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst?
Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz,
Kā manas tēvu zemes kalnu vētra?
Nē, vāja neesi, - es nesaprotu.
Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man
- Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur -
- Vai maz es esmu savs?
Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm,
Un manas ilgas manis nepazīst.
Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij?
Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs?
Un tomēr samalās tur mana dzīve -
Un tomēr -

Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, IV cēliens

Kaut es zinātu, ko darījis?
Ak, visu, visu es par labu vērstu!
Kā saulīte tos mīļi apsildītu;
Kā kviešu graudiem apbērtu; es teiktu,
Kas vien ir jauks, ko dienu laukos dzirdu,
Ko nakti sapņos lūkojos pie dieva;
- Kad prasu - Levijs ņirdz! «Kas vēl par ērmiem?
Kas šim ko dara? dari tu, ko liek!»
Un ko tie liek? - Kaut lopus truliem dunčiem
Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem,
Kur cirst, lai nemocās. Tik smejas vien.
Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt -
Ak, tad nau gala naidam cauras dienas!
Bet es to gribu veikt! vēl vairāk līdzēt!
(Piepeši nometas ar galvu uz tēva ceļiem un sāk raudāt.)
Tie manis nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ!

Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, I cēliens

Es gribu dzīvot,
Tā mūžam tevi turēt, neatlaist!
Šo laimes mirkli pilnam izbaudīt.
To skaistumu nekad vēl nejutu,
Ne bērnu gadu mātes glāsts tik maigs,
Un vēl ik mirkli vēršos brīnišķāks.
Vai mani līdzi vērš? Tik maiga jūtos, -
Es ābele tev ziedus klēpī bērtu.

Rainis, Indulis un Ārija, II cēliens

Zināt sāku es,
Kas dzīve un kas pasaule, kopš tevis,
Tu man tās vēri savās dziļās acīs.
Kopš tevis brāļus atstāju un draugus,
Kopš tevis visu, visu aizmirsu,
Ko mīla prasīja, es devu prom.

Rainis, Indulis un Ārija, III cēliens