Kaut es zinātu, ko darījis? Ak, visu, visu es par labu vērstu! Kā saulīte tos mīļi apsildītu; Kā kviešu graudiem apbērtu; es teiktu, Kas vien ir jauks, ko dienu laukos dzirdu, Ko nakti sapņos lūkojos pie dieva; - Kad prasu - Levijs ņirdz! «Kas vēl par ērmiem? Kas šim ko dara? dari tu, ko liek!» Un ko tie liek? - Kaut lopus truliem dunčiem Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem, Kur cirst, lai nemocās. Tik smejas vien. Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt - Ak, tad nau gala naidam cauras dienas! Bet es to gribu veikt! vēl vairāk līdzēt! (Piepeši nometas ar galvu uz tēva ceļiem un sāk raudāt.) Tie manis nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ!
Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, I cēliens | |
Es cietu māju celšu, sēšu kviešus,
Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,
Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš. -
Es brāļus barošu ar savu maizi.'