skatīt Edvarta Virzas Kopoto rakstu pirmo sējumu, Janīnas Kursītes pēcvārds krājumam "Biķeris"

"Tev lūpas veras valgmes gribēdamas
Un acis spožā sāpju gaismā spīd...
Un tveices pilnās miesas drebēdamas,
Kā triekas ķertas smagi gultā krīt.

Nāc, mazgājies tais atzīšanas plūdos,
Kas krūtis krūtīs, lūpas lūpās spiež,
Līdz, tā kā miroņus bez spēka saldos grūdos,
Mūs asins vilnis šļakstot malā sviež."

vai

"Kā uguns sārtā mīlas ilgās mokos,
Kā vīnogai man miesai sula pil, -
Es, čūska, sevi apkamdama, lokos
Un acis lēni valgas dzirkstis šķiļ.

Es, avots atvēries un silti plūstošs...
Ak, kas šurp atnāks, uzliesmos un slābs
Un reizi manī grims - tas laimē kūstošs
Vairs mūžam neatdzers - bet mūžam slāps"

Eduards virza
Mēnešainā naktī
------------------------

Kad pusnakts brīžos vientuļos
Līst gaišums bāls pār zemes seju,-
No guļas vietas pieceļos
Un skūpstu sastingušu seju

No manām lūpām asinis
Pār viņas lūpziedu līst bālu,-
Līdz bāls un gaišs es palicis,
Kā mēness debess laukos tālu.

Sāk silt un celties viņas krūts,
Un rokām mani apkampusi
Tā aizelsdamies mani sūc
Pie sevis cieti piespiedusi.

No manis ārā dzīves spēks
Tek lēni sulā bāli saldā
Un, skūpstot mnai, nakts un grēks
Nes projām iznīcības valdā.

Kā šausmas bieds uz pasaules,
Kā līgodamās ēna eju.
Kas zin, ka mēness naktīs es
Bez valda skūpstu miroņseju?