Mūžam vairs es neiešu
Meitu zagt madarâs:
Šaudàs kāja, krīt' pie zemes,
Meit' ar kapli mugurâ.

Šķitu savu māmuliņu
Madarâs aizgajušu.
Nu atradu, ganidama,
Zem zaļàm velenàm.

Aspron e’ tto chartì, aspro e’ tto chioni,
Aspron e’ tto chaladzi, aspri ine i krini,
Aspro to sfondilòs-su ce i vrachoni,
C’echi is’o’ ppetto dio mila azze asimi.
Isèa se kaman dio mastoroni
Ce se pingézzane i aji serafini;
Ce se pingezzan ce se kaman oria,
Pu ’e’ ss’echi de’ is’in ghì manku is’in gloria.

Balts papīrs, balts sniegs,
Balta krusa, baltas cirtas,
Balts ir tavs kakls un rociņas,
Tev krūtīs ir divi sudraba āboli.
Tevi ir uztaisījuši divi lielmeistari
Uzzīmējuši divi svēti eņģeļi;
Uzzīmējuši, un tu esi skaista,
Tik skaistu nav ne uz zemes, ne debesīs.

Otrā peijota dziesma

Rožu lielceļš
Peijota lielceļš
No mums te
Uz Virikotu
No mums te uz Virikotu
Man teica, tu gāji to ceļu
Es iešu to ceļu pēc tevis
Es iešu to ceļu pēc dzīvības
To ceļu pēc dzīvības iešu
Un, ja neesmu tevis vērts
(ja neesmu tīrs kā tu),
es iešu to ceļu viens
es iešu to ceļu pēc tevis

Uičolu tautasdziesmas

Peijota dievam

Pirmā peijota dziesma

Virikota, Virikota,
Rozes kur dzimst,
Rozes kur zied,
Ziedu vijas un vējš –
Virikota
Pie Mūžīgā Kalna kājām
Rozes elpo: tā dievu elpa
Mātes mīla miklā: rasa
Un no peijota sirds kāpj migla
Kāpj Zilais Briedis
Lietus pār zemi nāk
Zilais Briedis pār zemi nāk

Maīss dzen saknes, roze ver ziedu
Un roze dzied “Esmu briedis”
Un Briedis dzied “Esmu roze”

Un te uz dievu zemes ļaudis dzird viņus dziedam
Dievus dziedam
Kalnus un pakalnus dziedam
Rozes dzird dziedam
Dzīvības dziesmu Virikotā, dzirdamu tikai Virikotā
Mūžīgo dzīvības dziesmu
Vienīgi te
Vienīgi te dzirdamu – Virikotā

atdzejojusi Vizma Belševica