kā pie Bābeles torņa atvēris privātbodīti
kur vienā tik eksemplārā var dabūt atskaņas trīs -
un četrzilbīgās
tirgo astoņreizdivpadsmitkomāpieci neticams jauktenis
latviešu leišu igauņu poļu vāciešu krievu zviedru
un dāņu asinīm
bet visticamāk pusmēness turx vai karaīms
kā mūžīgais žīds reketieri viņu liek mierā
divreiz tik zūmēts no greizsiržiem grenadieriem
ne allaž savai precei notrāpa cenu par pusvelti
dārgumus atlaiž
bet lētākām atskaņām uzprasa divdesmitdivkārt
pats savācis savu mantu citur uz neatdošanu citur atradis
nevajadzīgu esam
atskaņas tās kuras švīkst riepās kauc bremzēs un bojās
tās kurās karavadoņi zobenus krusto vai baloži gulgo
pie kamīna sēdošam vīram mugura salst
filca čības tam kājās ar malciņu pašvaki
nocenotās atskaņas iekuriem kalpo bet kāds no tām siltums
daudzi viņu jau aizmirsuši izliekas nepazīstam
parādu atdot
viņa franciski šarmanto mēli "skumvisobūvorlez"
bet acis gaišzilas kā zīdainim gluds vaigs tāpatās
pa glāzītei viņš liķieri panašķo
ķeizaram dot to kas ķeizaram pienākas
un gaida nāvi ar superskaistules seju

juris kunnoss

...citējot piemirstus poētus, dzīve-hetēra dārdoši smejas, izdomā, rada elkus, lec pati līdzi un virpuļo sniegputenī, burbuļu lietus gāzē, gāzēta vīna glāzē, kur sejas iemērcam mēs kā šokolādes krislīti; cepuri nost, basu galvu kā grēku nožēlniekiem mums stēvēt rindā pēc dienišķās maizes un auzām, ko zirgus pabarot...Kākuļu Jānis tā maigi nosarcis teica: "Nāvīt, arī tu tik veca nemaz neesi..." Un sudraba skrots tieši papēdī trāpija, pulxstenis pusvienu jau nozvanīja; gaita grūta, pasaule tāla, izskaidrot nav lemts nevienam, arī es ģeķis alojos, tā bija. Vieglāk ir zagt, lienēt, pēc tam norēķināties, nevis vienkārši dot. Lipīgi hetēras smiekli, formas smailas kā mizerikordija, no kuras trīs asins pilieni atkrīt nost; es - kreilis rakstu ar labo roku virs logu ailas, kur debesu braucējs kā laika irbulis zibeņo...
1989

Gribas apcerēt Brūno Folkloras Skapi
kur atvilknēs gara mantas glabājas
kā bija toreiz un kā tagad kad šis tas mainījies
līdz pat galdiņu flīzītēm
un SCHWARZWEISS puskilo vietā COGNAC špilkumiņš
ārprāta cenā
un ne vairs mātišķas vienkārši slaidas un laipnas Mārītes
māxslinieku kungi un laulību pārkāpēju kungi”
kā Valija toreiz
“laix doties uz mājām” vecbiedru vietā
kooperatoru parvēniji
un krāšļotas rēķinvedes ar sprāgstošiem dzērieniem
bet kādreiz ap galdiņu sēdējām sešpadsmit septiņpadsmit
kā ņujorkas zolītes klubā izturot pauzi ar vienu
padomju rubli kabatā un šis salīdzinājums ir vesela
dzejokļa vērts.

1989

Paraxties ar lietus švīku, paraxties ar vēja
laismu tad, kad tavi pirxti līki, tad, kad tavi
vārdi sīki nespēj atdot putnam gaismu.

Vēl tu gana vilcināsi savus izšķirošos
soļus, ogles sev virs galvas krāsi, palixi par
bērza tāsi, kaisīsi aiz sevis oļus,

Tik un tā tev savi ceļi, grāvji, dūkstis, grambas,
cilpas jāizbrien, līdz kamēr smeļas mutē rāva,
melna mēle: tad tu paliksi par svilpi.

Lidos putns un tevi pūtīs. Jā, tu sevim darbu
lēmi: zvaigznes zudīs, nepazūdīs, taps par graudiem
tavās krūtīs, un tu sapratīsi zemi.

kas ir sakāms kas nepasakāms
kas ir pavadāms kas ir sveicams
tikai divpadsmitajā akā
ūdens neskaldīts neuzveicams

tikai kreisajā īkšķī kauc vilki
zvaigznes izģinst par zilām ēnām
tu šo pasauli nenovilki
tā ap rīkli savelkas lēnām

paceļ plaukstu kur zirgi auļo
tā kā skabargas ierauti šķēpi
pietrūkst tikai šķipsniņas sauļu
šajā Baltijas tējūdens ķēpā