"Schwarze Milch der Frühe wir trinken sie abends
wir trinken sie mittags und morgens wir trinken sie nachts
wir trinken und trinken
wir schaufeln ein Grab in den Lüften da liegt man nicht eng"

patiesībā jau nav vienprātības par to, kas un vai vispār kaut kas konkrēti ir domāts ar "agruma melno pienu", un es, turpinot savu anti-interpretācijas nostāju un uzstājot, ka, kur nav nepārprotamu atsauču, ir jāuzvar valodas un ritma skaistumam, domāju, ka to mierīgi var tulkot arī kā "rītausmas melno pienu", tas vienkārši ir daudzreiz skaistāk. lai vai ko nenozīmētu, šis vārdu salikums ir tāda kā poētiskā atslēga visam dzejolim, tam ir jābūt sirdī krītošam.
Savukārt "da liegt man nicht eng" gan ir nepārprotama norāde uz to, kā koncentrācijas nometnēs bija jāguļ - to visi zina. tur varēja gulēt tikai sāniski un ik pa 20 minūtēm visi reizē pamodās un griezās atkal uz otru sānu. to, manuprāt, var pateikt arī skaidrāk.

M.Čaklais:

"Melno agruma pienu mēs dzeram to vakarā
mēs dzeram to pusdienā rītā mēs dzeram to naktī
mēs dzeram mēs dzeram
mēs debešos rokam sev kapu tur gulēt būs ērti"

Es domāju, var arī tā:

"Rītausmas melnais piens to dzeram mēs vakarā
pusdienā rītā to dzeram mēs naktī
mēs dzeram mēs dzeram
mēs debešos rokam sev kapu tur gan beidzot
gulēt būs ērti"

Māris Čaklais

***

Cik labi, ka ir logi. Nenovēršama
nāk gaisma, tumsa, kura gaismu
apliecina, un gadalaiku maiņas
nāk, šis prieks par it
neko, visīstākais no priekiem.

Pa reizei atlido mēms bēdu
putns un nodzēst cer ar
savu kārno spārnu šo prieku
žuburoto, bet es zinu stiprus
vārdus. Tie aizdzen mošķus.

Un labi, ka ir rokas. Sajust,
ka prieks nav plakans. Sakņu
mezglus noglāstīt un stumbra
izvagoto seju un atbrīvot to
bērza sulā iestigušo skudru.

Cik labi, ka par cilvēku tev
izdevies ir piedzimt. Un ne par akmeni
vai zvēru. Kaut spētu iestāstīt
šo patiesību sev, kad putns atkal
klāt un stiprie vārdi noslīkuši.

Kad stiprie vārdi noslīkuši nespēkā.