Es zinu, ko tu domā -

tas nāk kā vilnis Nr19,
kā kvadrātsakne, kas ieķeras manos CNS zaros
(jeb
Pasaules Kokā),
un es tev pilnībā piekrītu -
ir tik jauki staigāt kopā
šajā mūsu dzimtenes galvaspilsētā,
kuru apskalo mūsu likteņ-
sinusoīda, kur
varavīkšņu hiperbolas ar saviem zariem
caururbj x asi
jeb zemes auglīgo virskārtu
(kura mums svēta)

Es ielūkojos tavos dvēseles spoguļos,
un es redzu -
mēs esam vienojušies.

Pāršķirot stiebrus,
es bieži domāju ar tevi
un

ko tad mēs darījām katru dienu
Katru Dienu,
kad bija vasara,
kad garāžas durvis bija ciet,
gaiši dzeltenas, karstas,
garāžā stāvēja piekabe,
dzeltenie ķirši nekad neizauga un
sirds neizturēja tādu dzeršanu,
un tad kaut kas sasedzās ar
ceļmallapu lapām, ar
naktsvijoļu vijolēm, ar
gaiļbiksīšu biksītēm un ar
bultstakņu stobriem un pajolīšu vijolītēm,
ar multiaugļu augļiem un piparmētrbaložu mēsliem,
gurķpapagaiļu mizām, saujpiržu smirdenēm,
sejsegu segliem, smejzirgu triecienviļņiem un tad jau protams - vesels mezglzebru bataljons iekārtojās iepretim smejzirgu armādai.
Tuvojās bekona negaiss.
Saule bija kā piedzīta ar smiltīm,
smiltis bija iešūtas saulē iekšā!
un visa pasaule turējās uz bikšu gumijām.

Es - tev - NEKAD.