|
Lēni lietus jumtā sijā, bet zem jumta ienāk Miers; paprasa, vai Tu vēl augšā, un tad palūdz apsēsties.
Savu smēķi aizkūpina, Tavas rokas savās tur - Miers ir mierīgs, Miers jau zina: labāk šobrīd nav nekur.
Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs: čukstus drusku pasapņo un tad aiziet lēns un vēlīgs savu dzeju apmīļot.
Tas tam Mieram laikam dabā: nesajēdz, kā Nemiers sāp, cenšas aiziet, kad vislabāk, un vēl taisni nepiekrāpt. | |
|
O. Stumbrs - MIZA
Ar mizu man apaugt vajag, tādu kreveļainu un biezu, lai nav vairs ne skumji, ne baigi, kad Tu atkal tuvosies griezt.
Kad Tu tuvosies manī griezt savus aplamos burtus un sirdis, varbūt slepus aiz mizas es smiešos, varbūt bēdās man gribēsies mirt.
Varbūt izdosies drusku mirt,- bet vismaz no tās mīlētās rokas. Tikai neraudi šķiŗoties: mēs jau nezinām vēl: varbūt vieglāk viscaur būt kokam | |
|
Smagas tik smagas jau bēdas, liels, tik liels jau gurums. Zālē zem tumšas debess savu dzīvību kurinām: klusā, drosmīgā mute, pirkstgalu spožais būriens - deg mūsu dzīvība, deg jau dūmiem sūriem, deg jau ar dūmiem baltiem, uzplēš ar saldu liesmu - sāpi, mīlestība, sāpi mēma: te nav lētā glābiņa dziesmā - - - - - - - - - - - - kaut kas deg zem tumšas debess koku melnā lokā. Garām ejot, skopi mūs noglāsta laime negribot iemīlētām rokām.
Olafs Stumbrs | |
|
Olafs Stumbrs
ID
Dienā mana smaidīgā līgava krūšgaliem karstiem un smailiem izdur man acis kalnā starp akmeņiem kailiem
Dienā mana smaidīgā līgava lieliem lokani gludiem salauž man tīrumā krūtis uz rugājiem rudiem.
Dienā mana smaidīgā līgava mīkstām un mīlīgām rokām pakar mani krustcelēs vientuļā rudens kokā
Naktī, naktī mana nabaga līgava apnikusi un akla asām lūpām skūpsta man sāpes no acīm, krūtīm un kakla | |
|
Olafs Stumbrs
Grēksūdze
4
pēdējā laikā meiteņu vairums ir tikai tāds veids, kā pazaudēt atmiņu: pārspīlēti lielas, rožainas dzēšamgumijas, kas berzējas pret mani, līdz atkal kāds novecojis, koša lūpzīmuļa neveikli uzvilkts profils ticis izdzēsts no manas vienas lapas dvēseles, līdz esmu atkal tīrs, tukšs, pavēss - | |
|
|