Lēni lietus jumtā sijā,
bet zem jumta ienāk Miers;
paprasa, vai Tu vēl augšā,
un tad palūdz apsēsties.

Savu smēķi aizkūpina,
Tavas rokas savās tur -
Miers ir mierīgs, Miers jau zina:
labāk šobrīd nav nekur.

Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs:
čukstus drusku pasapņo
un tad aiziet lēns un vēlīgs
savu dzeju apmīļot.

Tas tam Mieram laikam dabā:
nesajēdz, kā Nemiers sāp,
cenšas aiziet, kad vislabāk,
un vēl taisni nepiekrāpt.