nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
10:44 pm - vairs mani nemodini [inese zandere, latviešu]
sapnī eju kā žirafe slaida
auto drebina tilta margas
mani māmiņa mājās gaida
esmu droša pat gaiss mani sarga

liecu lepni pār margām kaklu
spļauju laiskām žirafes lūpām
lejā upe gluda un čakla
manu atspulgu klēpī šūpo

sapnī stāvu uz sava tilta
lēni saskaitu ūdenī lokus
pareizinu ar vasarām siltām
dalu ar ziemu un iegūstu kokus

sapnī smejos un plūcu lapas
izslējusi ragaino galvu
mani koki pārvēršas japāņos
viņi žirafi baro ar halvu

mani japāņi iekrīt upē
tātad briesmīgu sapni redz mailītes
būra nav un es atkal tupu
tilta margu drebošā ailē

sapnī upe iedziedas skaļi
sapnī visu saprotot smaidu
koki kuru vēl nav ir zaļi
mani māmiņa mājās gaida

iznirst nomoda tuksnesī klusi
manu slapjo japāņu rota
neizliecies ka saldi dusi
sapnī es esmu apbruņota

tu kas mani modini rītos
tu kas sapni par mani zini
atdod visu man nolaupīto
un nekad vairs nemodini
bailes un bēdas
kā mazas skolnieces
tikko mazgātiem gariem matiem
atmostas trijos
un nevar aizmigt
pēdējā augusta naktī
naktī pirms jāsāk skolā iet
naktī pirms neizbēgamā
KAUT GARĀKA BŪTU ŠĪ NAKTS
un tomēr - kā gribas satikt
visu bailes un bēdas
vienuviet
Inese Zandere
AR LĪKUMU

ar līkumu caur lietuvu bet kurp
to nepateica viļņas kurpnieks līkais
kas ceļos nometās pie pelnrušķītes
un lūgšanu kā kurpi uzlaikoja
un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana
un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana
kurp veda dzīve mana
11:09 pm - Inese Zandere [inese zandere, latviešu]
***
Tu guli, un tevī staigā
    zemi pazemes vēji,
metro tuneļu glāsti,
    smaržas un bezizejas,
tu guli, un slīdošas kāpnes
    ved tavus sapņus uz darbu
kā proletāriešus agrus,
    blāvus, blīvus un skarbus;
tu sevī kā vagona stūrī
    pret sienu atspiedies, stāvus
nepamosties, pat sajuzdams
    pēkšņas bailes no nāves;
tu guli. Un ātrumu uzņem
    tukšuma klabošā gaita.
Melns dežurants stiklotā būdā
    mazas naudiņas skaita.
lūgšana zīlītes barojot

mīļās pārdaugavas zīlītes
smalkās nesālītā speķa konsultantes
atmaksājiet reiz ar labu man
kad es būšu veca skumja tante

kad pie loga sēžot glūnēšu
cauri acenēm un blāvai stikla rūtij
tā kā tagad rudais runcis glūn
ķepas savilcis zem pūkainajām krūtīm

viņam gribas cauri stiklam tikt
dārzā kur jau sniegs sāk lēni krāties
zīlītēm un visai pasaulei
likt ar sevi rēķināties

saviem bērniem stāstiet zīlītes
lai tie zin ka es uz viņiem ceru
lai ar asiem knābjiem logā sit
ja es pārāk ilgi neatveru

rudais runcis tad jau projām būs
sēdē tante vientuļa un veca
stiklā caurums mazs
un pasaule -
viena zīlīte uz tantes pleca

(C) Inese Zandere
This page was loaded Dec 15th 2017, 7:54 pm GMT.