sapnī eju kā žirafe slaida
auto drebina tilta margas
mani māmiņa mājās gaida
esmu droša pat gaiss mani sarga

liecu lepni pār margām kaklu
spļauju laiskām žirafes lūpām
lejā upe gluda un čakla
manu atspulgu klēpī šūpo

sapnī stāvu uz sava tilta
lēni saskaitu ūdenī lokus
pareizinu ar vasarām siltām
dalu ar ziemu un iegūstu kokus

sapnī smejos un plūcu lapas
izslējusi ragaino galvu
mani koki pārvēršas japāņos
viņi žirafi baro ar halvu

mani japāņi iekrīt upē
tātad briesmīgu sapni redz mailītes
būra nav un es atkal tupu
tilta margu drebošā ailē

sapnī upe iedziedas skaļi
sapnī visu saprotot smaidu
koki kuru vēl nav ir zaļi
mani māmiņa mājās gaida

iznirst nomoda tuksnesī klusi
manu slapjo japāņu rota
neizliecies ka saldi dusi
sapnī es esmu apbruņota

tu kas mani modini rītos
tu kas sapni par mani zini
atdod visu man nolaupīto
un nekad vairs nemodini