Zirgs, liels , kā rūsgans, kā izņemts no Rembranta slavenās gleznas, stāvēja sētā. Acis tam bija spožas un valgas, kā pārvilktas tikko ar tumšbrūnu laku.
Apcirptas krēpes uz kakla tam stāvēja tieši uz augšu kā birste. Jeb viņas gribēja ielīst tam atpakaļ kaklā.
Zirgs bija ievedis sētā vezumu ogļu, īstu Anglijas ogļu no ostas. Un viņam tumšās, valganās nāsīs mirdzēja sasteigta elpa apaļām sudraba pilēm.
Ogles smaržoja drusku pēc zivīm, dzelzs, un mitrā Latvijas gaisā nu griezīgi spīdēja saulē.
Zīds, saspiests zīds – domāja pagalmā bērni, kas stāvēja vezumam apkārt, ņēma ogļu gabalus rokā un laizīja tos.

Aleksandrs Čaks
Šolaiku jauneklis
------------------------

Kur spulgo bars, kviec motīvs trakulīgais
Un jūtas spēlē dziņu atklātums, -
Turp mani triec kā ārprāts mežonīgais
Mans gara miegs un jūtu atlikums.

Ne māksla vairs, ne mērķi sniedz man baudu:
Viss liekas tukšs un lieks kā izdzerts kauss,
Tik, kad es sievu kailo miesu glaudu,
Man pārņem it kā saviļņojums gauss...

Kaut tālu kaps, kaut tikko dzīvot iesākts,
Bet šķiet man tā, ka būtu izsmelts viss,
Viss pārdzīvots, viss sen jau sasniegts, panākts,
Ka tikai nomirt vairs ir atlicis.