apdedzis koks un daži vasaras
lukturīši

puķu zirņi un puķu astes

bez tevis
šajā privātajā Itālijā

ir visnotaļ bēdīgi

Kamī viens pats Rīgas Laikā
prāto par Alžīru

mans vecaistēvs Limbažu rajonā
arī par Alžīru:
,,stāvēju tuksnesī uzvalkā 50 grādu
karstumā un nekas"

apdedzis koks daži vasaras lukturīši
šeit mana mantotā nūja un kafijas tase

tālāk dzīvošu viena pati

[Ingmāra Balode, “alba”, 2012.]

Vizma Belševica

Mazs putniņš vēsta pasaulei:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Un lazdu skaras līdzi dej:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Vai putniņš raud, vai putniņš smej?
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej
Nav miera kādai dvēselei:
tu – nāc – tu – ej
tu – nāc – tu – ej

***
pēc benzīna un saules smaržo

Tavas pavasara istabas. nav it nekā

kas notiktu pēc tam

kliedz griestos mežazosu rindas

acis ciet un dzimtene nāk šurp

pa koridoriem kurus veido nakts

nekā pēc tam

nekā uz palikšanu

mums katra istaba uz vienu dienu

Plaukstoši koki pil no debesīm
No zemes laužas balti un melni taustiņi

Klavieres uz kurām neviens nespēlē. Toņi skan
tāpat
Tiem ir spārni, tie aizlido -


Bet Vilks Vienacis domā savā somā:
kā skanēšu es, kad pavasaris uz manis spēlēs kā
uz
klavierēm?

Balti, bet ne tikai balti
Melni, bet ne tikai melni

No kokiem pil debess
un no taustiņiem izlaužas zeme

aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
( ... tālāk ... )