time doth flit; oh shit.

About Recent Entries

Mar. 14th, 2024 @ 12:28 pm
Visi grūtgalvji izmanto vārdu salikumus "raganu medības", "raganu prāvas", bet paši laikam neredz ironiju.

Mar. 9th, 2024 @ 08:23 pm
nerakstīju rupjības X un FB, tāpēc izlikšu dusmu te:

visi tie upuru vainotāji un vārdu pisēji var nahuj iet dirst uz krieviju un pliku pakaļu sēdēt sniegā. tik ļoti noriebies.

Feb. 1st, 2024 @ 12:43 pm
līdz šim brīdim turējos godam, ļoti daudz izdarīju, dažas dienas strādāju 10 stundas, bet šodien grūti funkcionēt, jo man viņa pietrūkst tik ļoti, ka sāp ķermenis.

Jan. 19th, 2024 @ 01:55 pm
Mīļotais brauc uz Indiju otrdien, man ir gripa, šodien bija jāatceļ abas manas izrādes nedēļas nogalē. live love laugh ahahahaha

Dec. 8th, 2023 @ 01:33 pm
draudzenes meitiņa izdomāja, ka es viņai vedīšu dāvanu, jo viņai drīz dzimšanas diena. aprīlī :D
Other entries
» tāda, lūk, mīlestība
Pateicoties mīļotajam, indiešu ēdiens man ir kļuvis par tādu pašu komfortu kā daži ēdieni no bērnības. Ēdot viņa karijus, pilnīgi jūtu dopamīna pieplūdumu. Viņš savukārt ir sajūsmā par ceptiem kartupeļiem ar cauraudzi un sīpoliem, vai sēņu mērci.
» (No Subject)
darbā nāk virsū nekontrolētas raudas, parasti man vienalga, ja cilvēki mani redz raudam, bet te ir tādi, no kuriem negribu saņemt jautājumus vai mierinājumu, tāpēc skrienu uz durvīm, tā it kā man rautu uz augšu.

šodien ar terapeitu spriedām, ka varbūt man vajag vairāk rakstīt dzeju (jo šobrīd tikai tulkoju lugas un rakstu prozu) un darīt kaut ko ar rokām, jo iespējams trūkst radošās izlādes. tas varētu nostrādāt, bet kaut kā sevi jāpiespiež sākt.
» mazs mīļš sīkumiņš
Mīļotais man šodien uzsauca noofēnu.
» bēda
tik vientuļi, ka sāku justies, kā laikā, kad mira tētis un ģimene atstāja mani tajā visā vienu. sēdēju viena naktī tēva aukstajā dzīvoklī, jo māsiņas man viņu bija atdevušas, nepasakot, cik slikti ir. Kad ieliku tēti pansionātā braucu viena atpakaļ uz Rīgu un raudāju vilcienā. toreiz jutos kā mākslīgais pavadonis, kas zaudējis signālu ar Zemi un aizceļojis kaut kur tālu tumsā un kosmosā. nu, lūk, tagad tā sajūta, protams, nav tik intensīva, bet tuvojas tam.

mīļotais strādā sešas dienas nedēļā ar grafiku, kuru nav iespējams saskaņot ar manējo, draugi pazuduši savos darbos, dzīvēs un bēdās, ja gribu satikt kādu no ģimenes, vienīgais variants ir uzprasīties pašai. Gandrīz visas attiecības palikušas ļoti vienpusējas.

šodien depresija sāp teju fiziski, visu dienu jāstrādā, bet, ja tā nav aktīva darbība kopā ar citiem cilvēkiem, es sastingstu un netieku uz priekšu.
apzinos, ka depresija vientulības sajūtu padara lielāku nekā tā ir, bet esmu arī nogurusi, jo vienmēr jācīnās par mīlestību ar nagiem. Gluži kā mazajai Annai.

Dzeru zāles un eju uz terapiju, par to nav jāsatraucas.
» (No Subject)
kalendārs mani sauc, jo šobrīd man kaut kas jāatgādina vismaz trīs cilvēkiem.
» This Barbie is a Swiftie
"Esmu Latvijas literatūras Parisa Hiltone," šodien paziņoju Andrejam pēc tam, kad biju pie friziera atkal tikusi pie rozā matiem, nopirkusi biļetes uz Teilores konci Polijā un ļoti gaidu Bārbijas seansu nākamnedēļ (rīt, protams, taisīšu Bārbijai pieskaņotus nadziņus).

Un dīvainā kārtā tikai šodien sapratu, ka mana tieksme pēc visa rozā, meitenīgā, sievišķīgā un puķainā ir vēl viens veids, kā dziedināt savu iekšējo bērnu. Kad biju vecumā, kurā meitenes tipiski sliecas uz lellēm un rozā drēbēm, neko no tā nevarējām atļauties (un toreiz tas arī iespējams nebija tik aktuāli), bet pusaudžu vecumā un arī vēlāk gāju cauri vides uzspiestam "edgy" periodam, kur visas "cacu" lietas bija apsmejamas un nicināmas. Tagad, kad esmu izgājusi cauri visiem posmiem un varu atļauties izkopt savu tēlu, varu arī pažēlot mazo Annu ar procedūrām un drēbēm, bez pārmetumiem klausīties popsu un būt Parisa Hiltone bez ģimenes bagātībām.
» "just circles and circles of sorrow"
Reti izdodas atgriezt to aizrautību ar kādu lasīju grāmatas kādreiz, bet Tonijas Morisones "Sula" mani satricināja līdz saknēm. Man jau tīri labi patika "Mīļotā", bet šis stāsts vispār nelaiž vaļā. Tiesa, man nepietrūka tās sajūtas, kad nezini, ko lasīt tālāk, lai neizjauktu to pasauli, kurā iekriti.

Un "Sula" nemaz nebija manos lasāmo grāmatu sarakstos. Es vienkārši aizvakar pirms gulēt iešanas izdomāju, ka gribu lasīt Morisoni, un izvēlējos grāmatu ar aicinošāko aprakstu.

vienu gadu lasīju tikai sievietes, šogad izskatās, ka turēšos uz sieviešu un kvīru strīpas (kā visās citās dzīves jomās :D)
» (No Subject)
centrā paliku tikai piktāka (bija kā reiz vēl jābrauc uz copy pro), visi barā skrien uz pieminekli, grūstās, bļauj. Kaut kur pa ceļam vēl iedomājos par to, cik daudzi saviem tuviniekiem sapisīs dienu, esot pālī jau no 10:00.

Baudu šodien gūstu, runājot ar cilvēkiem, kam arī tas viss besī.
» (No Subject)
ir intuitīvi ēdāji, es esmu intuitīvs strādātājs. ja nekas nedeg, tad es tajās dienās, kurās negribu, strādāšu ļoti maz. šodien atnācu uz darbu un jau uzreiz jutu, ka šodien maz izdarīšu. tā nu es te sēžu, vaiboju pie Teilores un ļoti maz daru, jo man ir sajūta, ka šodien nevajag daudz darīt.
» it's me, hi, I'm the problem, it's me
esmu ļoti pateicīga, ka man ir tik daudz dažādu draugu, ka mēs esam tik tuvi un viens otru atbalstam, bet reāli man manā bariņā trūkst kāda Sviftija ):
» paldies VKKF par atbalstu!
nu, kāpēc man vajadzēja tagad pieņemt lēmumu, ka nākamo lielo tetovējumu sākšu aprīļa sākumā? es par neko citu vairs nespēju domāt. tikai sāpēm un skaistumu.
» the shade
https://teatravestnesis.lv/article/773-godiga-saruna?fbclid=IwAR1XkFyp493QA5RzKxBfFVIIsYGg-Q3g2ilP_yEk1SV6YeHZa7dN4LIkZGM
» caur-laide
Man ļoti patīk mans psihiatrs. Viņam ir nomierinošs vaibs. Šoreiz uzdevu vairāk jautājumu par savām problēmām un viņš teica, ka man drīzāk ir depresija nevis trauksme. Nu, labi, bet kāpēc es esmu tik uzvilkta un man no stresa metās nātrene?! :D Es saprotu, ka tas viss ir sarežģīti, bet, ja man ir depresija, es gribētu mazāk mūžīgās kritiena sajūtas.

Vairāk nekā mēnesi lietoju antidepresantus. Līdz šim tiešām darbojās (pat tad, kad divas nedēļas intensīvi strādāju pie izrādes par tēti), bet šī nedēļa pagaidām ir mokoša. Pirmdien tik stipri trauksmoju un disociējos, ka piecas stundas neko nevarēju izdarīt. Šodien arī iekšēja zemestrīce, vakar raudāju, skatoties dejotāju caurlaidi (neraudāju gan par caurlaidi). Turpmāk dzeršu pilnu tableti* vai citas zāles, ja blakusefekti paliks sliktāki.

*sākumā uzrakstīju, ka dzeršu caurlaidi.
» domas
pa trolejubsa logu redzēju, kā uz ielas pilnā garumā nokrīt cilvēks -> uzreiz galvā sāka skanēt Nepilngadīgās Annas Stikla cilvēks -> atcerējos, ka to dziesmu labā kvalitātē var noklausīties draugiem.lv -> nopriecājos, ka man ir draugiem.lv aplikācija telefonā -> mājās ejot, klausījos dziesmu -> pārrodoties, uzrakstīju dzejoli (bet galīgi ne par to pašu)
» (No Subject)
Lai gan pēc dusmīgu interneta tanšu un onkuļu domām neesmu pareizs patriots un regulāri Latvijā jūtos slikti (piemērs - pirms atbraukšanas uz Berlīni sadzīvojos līdz panikas lēkmei, bet te man fenibutu īsti nevajag), es vienmēr jūtos nedaudz nepareizi valsts svētkos esot prom. It kā es nebūtu mammas, māsas vai kāda tuva drauga dzimšanas dienas svinībās.

Bet nekas, drīz būšu atpakaļ. Pagaidām rakstīšu lugu par vāciešu celtām mājām Cēsīs, kuras pēc tam apsaimniekoja, zaudēja, tad atkal atguva latvieši, un varbūt nopirkšu vāciešu lielveikala kārbu ar tiramisu.

Lai jums visiem saudzīgs novembris un pareizs, mīļš patriotisms!
Top of Page Powered by Sviesta Ciba