Es noteikti braukšu atkal, jā -

ar vienu gandrīz apprecējos,
bet tas izrādījās mans brālēns,
un ar otru gandrīz apprecējos,
bet tas jau izrādījās precējies,
un ar trešo gandrīz apprecējos,
bet tas domāja; ka es būtu traka,
ja gribētu palikt Latvijā,
un es domāju, ka viņš būtu traks,
ja viņš tur negribētu palikt.

Lucīši? Vai es ēdu lucīšus? Lucīši
fantastiski! Ko dzērām? Balzamu, protams, melno balzamu -
melno balzamu ar šampanieti,
melno balzamu ar balto dzidro,
melno balzamu ar labo armēņu konjaciņu,
bet visbiežāk melno balzamu tieši ar melno balzamu.
Kā lūdzu? Nē, mēs nekad nejutāmies piedzēruši,
jo nekad nebijām skaidrā.

Visaugstāk gāja „Pērlē", tas tāds glauns krogs kaut kur jūrmalā -
tur tūristiem par godu bija oficiāla pieņemšana,
un mums lēja un lēja, laikam lai mēs vairāk runātu,
un mēs arī runājām. Bet tad viņi sāka teikt,
ka mums, vot, tomēr vairs nepadodoties, vot,
dažas latviešu skaņas:

mēs sakot „te" - ar eksplodējošu „t",
bet esot jāsaka „te" - ar neeksplodējošu „t" -
uz ko mēs tūdaļ sākām eksplozīvi dziedāt, tas ir mēs, tie tūristi:
„Te es dzēru, te man tika..." Un tas viņiem, vot, patika. Tikai
tautasdziesmas viņiem vairs neesot modē,
tās dziedot, vot, tikai dziesmu svētkos,
Un mēs tad, vot, teicām, ka jāsaka nevis „vot", bet „what" - un
tamlīdzīgā garā - un gāja augstu.

Bet tad es saņēmos un gāju, kur stūrī
vientuļš sēdēja populārs Rīgas dzejnieks,
Es viņam drosmīgi nostājos priekšā
un teicu tā un tā - mēs jūsu dzeju
lasījām Rietummičigenas Universitātē Amerikā.
Un viņš paskatījās mani trakām acīm un teica: „Šausmīgi,
kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?"
Un es teicu: „Mums ļoti patika jūsu dzeja."
Un viņš teica: „Šausmīgi,
kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?"
Un es teicu - es vairs neatceros, ko tad es teicu,
bet viņš tad man pieliecās pavisam tuvu
un teica: „Neklausaities, ko es jums teicu -
es esmu drusku iemetis..."

Un otrā dienā Rīgā latviešu valoda
skanēja vairāk nekā krievu,
jo bija sabraukuši no visām Latvijas malām
uz dziesmu svētkiem. Pat akmens tēli vecajos portālos,
šķiet, todien latviski čaloja savā starpā, plēsa jociņus, Brīžiem
it kā nosauca ko pakaļ, ko draisku, kā pazītu mani
Reiz pat apstājos un atskatījos.

Un tā es gāju un domāju, kaut mūžīgi Rīgā turpinātos šie svētki.
Un es domāju, ko tas dzejnieks teica - cik šausmīgi.
Un es domāju - es domāju: diezvai viņš precējies?

1973