Tos drūmos mēnešus mana dzīve uzdzirkstīja tikai mīlas brīžos ar tevi.
Kā ugunsmuša iespīdas un apdziest, iespīdas un apdziest – un pēc spīduma tās ceļu var redzēt
nakts tumsā starp olīvkokiem.

Tos drūmos mēnešus mana dvēsele tupēja sarāvusies un nedzīva,
bet ķermenis gāja taisnā ceļā pie tevis.
Nakts debesis mauroja.
Zagšus mēs kosmosu slaucām un izdzīvojām.




Atdzej. Solveiga Elsberga

Slimais zēns.
Ieslēgts vīzijā,
ar mēli stīvu kā rags.

Viņš sēž, ar muguru pagriezts pret gleznu, kurā tēlota druva.
Apsaites apkārt žokļiem liek domāt par balzamēšanu.
Viņa brilles ir biezas kā ūdenslīdējam. Un viss ir
bez atbildes un tik piepešs kā kad telefons zvana tumsā.

Bet glezna aiz muguras. Tā ir ainava, kas dod mieru, kaut labība druvā ir zeltaina vētra.
Zilumzilas debesis un slīdoši mākoņi. Tur lejā, zeltainajos viļņos
zēģelē daži balti krekli: pļāvēji – nekrīt neviena ēna.

Viens vīrs stāv tālu prom laukā un, šķiet, raugās šurp.
Platmalu cepure aizēno viņa seju.
Viņš it kā raugās šurp, uz tumšo augumu istabā, varbūt kaut ko var līdzēt.
Nemanāmi glezna sāk paplašināties un atveras vaļā, aiz slimā
un nogrimušā. Dzirksteles sprēgā un dun. Katra vārpa ir iedegta, it kā lai uzmodinātu viņu!

Otrs – labībā – padod zīmi.

Viņš ir pienācis tuvāk.
Neviens to neredz.



Atdzej. Knuts Skujenieks

I

Šeit, kādā februāra vakarā es biju tuvu bojā ejai.
Mašīna atkalā sāniski nošļūca
pretējā ceļa joslā. Pretīmnākošās mašīnas –
viņu lukturi – nāca tuvāk un tuvāk.

Mans vārds, manas meitas, mans darbs
atdalījās, un klusot atpalika
aizvien tālāk iepakaļ. Es biju anonīms
kā puišelis skolas pagalmā, naidnieku ielenkts.

Pretīmnākošajiem bija spēcīgi uguņi.
Tie mani žilbināja, kamēr es griezu un griezu stūri
caurspīdīgajās šausmās, kas plūda kā olas baltums.
Sekundes auga – tajās varēja ietilpt –
tās kļuva tik lielas kā slimnīcas korpusi.

Bija tā, ka gandrīz varēju apstāties
un atvilkt elpu uz brīdi
pirms sadursmes.

Te uzradās atbalsts: vai nu palīdzīgs smilšu grauds,
vai brīnumains vēja brāziens. Mašīna pēkšņi atspērās
un žigli pārlīda šķērsām pār ceļu.
Ceļa stabs pašāvās augšā un sašķelts, - ass džinkstiens, -
aizlidoja prom tumsā.

Tad iestājās miers. Es joprojām sēdēju, iekārts siksnā,
un redzēju kādu nākam caur sniegputeni
palūkoties, kas no manis palicis pāri.

Atdzej. Knuts Skujenieks