nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Tomass Transtremers - Vientulība 
I

Šeit, kādā februāra vakarā es biju tuvu bojā ejai.
Mašīna atkalā sāniski nošļūca
pretējā ceļa joslā. Pretīmnākošās mašīnas –
viņu lukturi – nāca tuvāk un tuvāk.

Mans vārds, manas meitas, mans darbs
atdalījās, un klusot atpalika
aizvien tālāk iepakaļ. Es biju anonīms
kā puišelis skolas pagalmā, naidnieku ielenkts.

Pretīmnākošajiem bija spēcīgi uguņi.
Tie mani žilbināja, kamēr es griezu un griezu stūri
caurspīdīgajās šausmās, kas plūda kā olas baltums.
Sekundes auga – tajās varēja ietilpt –
tās kļuva tik lielas kā slimnīcas korpusi.

Bija tā, ka gandrīz varēju apstāties
un atvilkt elpu uz brīdi
pirms sadursmes.

Te uzradās atbalsts: vai nu palīdzīgs smilšu grauds,
vai brīnumains vēja brāziens. Mašīna pēkšņi atspērās
un žigli pārlīda šķērsām pār ceļu.
Ceļa stabs pašāvās augšā un sašķelts, - ass džinkstiens, -
aizlidoja prom tumsā.

Tad iestājās miers. Es joprojām sēdēju, iekārts siksnā,
un redzēju kādu nākam caur sniegputeni
palūkoties, kas no manis palicis pāri.

Atdzej. Knuts Skujenieks
This page was loaded May 26th 2020, 3:12 pm GMT.