biedrs Sniegs vienā kreklā un džinsos
biedrs Sniegs basām kājām un dzeltenās saulesbrillēs
ieradies mūsu zemē lecot no mākoņa uz mākoni

iededzis un sirms uzvarēts un atgriezies – padarījis mūs laimīgus un lēnus

biedrs Sniegs čīkstošās kamanās pa visiem ceļiem – mājup un prom
lejā no balkona pie sarkanās gaismas
ar klaunu pietvīkušiem deguniem un atvērtās aploksnēs

kad viņš izgaist mēs turpinām grimt savos dīvānos

kā gan viņu atgūt kā uzrunāt vai piedāvāt kaut ko siltu?
te pēkšņi kāds čukst: vienā kreklā tu skriesi man blakus

biedrs Sniegs mums uz pleciem kā bērns
biedrs Sniegs jokodamies līku muguru gar katedrāli
krizdams no Francijas līdz Lapzemei – atceldams reisus

kad neviens vēl nav uzdrošinājies: atvainojiet – godātais – mesjē
kad neviens vēl nav iesācis pateicības vēstuli
biedrs Sniegs – jo viņš stāv aiz loga kad malkojam karstvīnu
klātesošs mūsu svētīgā nogurumā skaistā jaunā cepurē un cimdos

kamēr drēbes žūst mēs paliekam viens pie otra

tad skrienam tam blakus
līdz tas atkal kļūst pelēks līdz tas atkal kļūst lietus

Rekviēms
vēdlodziņš beidzot atvērâs un tu varēji brīvi tecēt
tās nebija ārzemes
bet gan janvāris uz Aristīda Briāna ielas
sīka nerunīga sala uz kuru ved trolejbuss un vēji
tu redzēji vecus netīrus zābakus
rokas pulksteni kas rādīja turpat pusnakti
koku zaros nodzisa gaisma un tev sametās bail
tu dzīvoji sekundes piecas
tu dzīvoji lîdz tevi notrauca sniegs