nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
NAIDS

Mīlestība mani uzšūpoja augstu
un tad kā sniega piku
no kalna laida.
Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk
aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,
noglāstīt galvu ik bērnam,
kas mazliet sirsnības gaida,
sešas melnas govis izslaukt ik rītu
aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.
Nedrīkst prātā turēt ne domu,
pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.
Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt
aiz naida.

Naida tabletes riju,
naida pilienus dzeru
un gūžā man injicē naidu.
Bet mīlestībai ir savi plāni,
naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,
jo vairāk mīlestības no manis tek.
Es riju naidu kā slieka zemi,
mīlestībā peldos,
naids manī deg.
tavs brīnumzizlis pārvērties
par izsaukuma zīmi
mēs esam gluži vienādi
mums vārdi anonīmi

tu pulsē manī iegrimis
kā kvēlošs nazis sviestā
no plaukstām ceļas garaiņi
smeldz atdevīgā miesa

trīc grīda tavā istabā
plūst gruntsūdeņi tīri
aiz loga zaļo jaunība
tur izkūst sniegavīri
Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs.
Ka likās - spīd saule un nevis tu,
izgājām ielās,
kur pastnieki steidzas ar priecīgām vēstulēm,
bēdīgās pataupot pēcpusdienai
un naktij, kad liepas ar dzestrumu pazarēs
pareģojumu šalks.

Tavs tramvajs pagriezās,
pašķīda dzirksteles,
it kā senus salūtus atcerētos,
it kā visi riteņi reizē
sāktu mirkšķināt acis
03:31 pm - Kārlis Vērdiņš, ES [Kārlis Vērdiņš, latviešu]
Ja es kontrolēju savu iekšējo orgānu darbību, tas vēl nenozīmē, ka man tādu vispār nav. Joprojām aknas, plaušas un nieres riņķo ap manu sirdi, zvēro un deg.
Daudz mazu zvaigžņu pukst manī dzalkstīdamas, šūpojas, krīt. Un tad es palieku slims. Istabā lēni mainās gaisma un tumsa. Jūtu - daudz mazu pilsētu riņķo ap Rīgu spiegdamas, drebinādamās salā.
Ik mirkli es zaudēju milzīgu daudzumu enerģijas un siltuma. Tāpēc gribu, lai tu lēzenos lokos riņķo ap mani.

"Es", Karogs, 04.2008.
12:46 pm - DZIESMA TRAKAJAI LAPSAI [Kārlis Vērdiņš, latviešu]
trakā lapsa trakā lapsa
kāpēc mūsu sētā nāc?
tumšā meža vientulībā
aptumšojies ir tavs prāts!

zemenes mums zodz no dobes
liec tās savā maisiņā
drēbju skapjos medī kodes
rītā mazā gaismiņā

mūsu akā samet dilles
vecmāmiņai kājā kod
paslēp tēta lasāmbrilles
un neviens tās neatrod

piezvani pa telefonu
rej un ņaudi šņāc un krāc
ko mums padarīt ar tevi
lai tev atkal mierīgs prāts?

lācis — visu zvēru valdnieks
dziļi tumšā mežā mīt
lapsu vedīsim pie viņa
mēs pēc skolas aizparīt

ķepu tai uz pieres licis
lācis burvju vārdus teiks:
“šurum burum glumā aste
rudais kūmiņ dzīvo sveiks!”

lapsa tūlīt nožāvāsies
zaļā sūnā atgulsies
citu rītu pamodusies
rātna savās gaitās ies

lasīs čiekurus un zarus
sameklēs kur sēnes aug
zupu vārīs pilnu katlu
savus bērnus ciemā sauks

Kārlis Vērdiņš
This page was loaded Dec 13th 2017, 1:18 pm GMT.