nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
saules persiks sulo
ezerā līst un mirdz
kā orientāls uguns gabals
izkosts no manas sirds

es krītu līdz ausīm vakarā
klusums uz mani rūc
pār mani kritušo noliecies
samariets Dievu lūdz

pašķiras ūdens lēpes
jau salasāms raudiņu spurās
pasaules pēdējā saulrietā
kā matā mūžība turas

Kaspars Dimiters
nu tad vēl vienu :)

viņai bij vajadzīgs ārsts
vīrs viņu atrada bālu
pēc novadu reformas
ambulances ir ļoti tālu
viņai sen vairs nav spēka
viņa kā vērsis strādā
bet jūtas kā šakālis
iedzīts sievietes ādā
... tālāk ... )
(k.dimiters 'mīlestība')
01:14 pm - nezinu, vai tā ir dzeja, bet vajā jau mēnešiem [kaspars dimiters, latviešu]
kad menti ielenei ar lūpukrāsu
uzzīmēja milzīgu muti kas smejas
mentāli mēs likām tos mierā
taču fiziski pārvērtām viņus sejās

garām klīstošu suņu mēles laizīja
viņu saprāta atliekas no bruģa
vai atceries kā mēs to ieleni
atdzīvinājām uz pamesta kuģa

arī viņa izrādījās dzejniece
lai gan patēvs tai pērtiķis bija
vēl šodien, teica ielene, atmiņu ielīksmo
viņa izvadīšanas melodija

vai atceries, kādi bijām mēs
kādas bij' mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas
mēs gaidījām, kad beidzot mūs arestēs
jo nebijām cēlušies no pērtiķiem, bet no dzejas

dzēruši tikai viens otru
mēs devāmies prom no ostas
menti kā pirmie cilvēki
atklāja uguni un sakārtoja jostas

nu mēs bijām kļuvuši kā ziedi
cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti
mēs trijatā dziedājām skaļi
būt nošautiem ir tik neparasti

bāku ugunis liesmoja līdzās
vai tur eņģeļi bija vai ārsti
ja esi pērtiķis vai ments
saulpuķu sēklas pat mirušam bārsti

vai atceries, kādi bijām mēs
kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas
mēs gaidījām, kad beidzot mūs arestēs
jo nebijām cēlušies no pērtiķiem,bet no dzejas

un tomēr mēs izdzīvojām
eņģeļu pilna bija reanimācijas ēka
tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem
jūs - no 139. psalmā apslēptā spēka

(kaspars dimiters "atgriešanās psalmā")
This page was loaded Feb 21st 2018, 12:51 pm GMT.