saules persiks sulo ezerā līst un mirdz kā orientāls uguns gabals izkosts no manas sirds
es krītu līdz ausīm vakarā klusums uz mani rūc pār mani kritušo noliecies samariets Dievu lūdz
pašķiras ūdens lēpes jau salasāms raudiņu spurās pasaules pēdējā saulrietā kā matā mūžība turas
Kaspars Dimiters |