nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
10:18 am - Cēlana mīlestības un Jeruzālemes dzeja [Pauls Cēlans]
STĀVĒJA
vīģes šķemba uz tavas lūpas,

stāvēja
Jeruzāleme ap mums,

stāvēja
gaišo priežu smarža
pār dāņu kuģi, kuram mēs pateicāmies,

es stāvēju
tevī.
09:39 pm - Ēģiptē [Pauls Cēlans]
Ēģiptē

Tev būs svešās acij sacīt: topi ūdens.
Tev būs svešās acī meklēt viņas, ko zini ūdenī esam.
Tev būs viņas saukt ārā no ūdens: Rute! Mirjama! Naomij!
Tev būs viņas rotāt, kad gulēsi pie svešās.
Tev būs viņas rotāt ar svešās mākoņu matiem.
Tev būs Rutei, Mirjamai un Naomijai sacīt:
Redziet, es guļu pie viņas!
Tev būs svešo sev blakus skaistāk par visām rotāt.
Tev būs viņu rotāt ar sāpēm par Ruti, Mirjamu, Naomiju.
Tev būs svešajai sacīt:
Redzi, es gulēju pie viņām!
03:53 pm - Paul Celan/ No Jeruzālemes dzejoļiem [Pauls Cēlans, citvalodu]
Die Pole
sind in uns,
unübersteigbar
im Wachen,
wir schlafen hinüber, vors Tor
des Erbarmens,

ich verliere dich an dich, das
ist mein Schneetrost,

sag, dass Jerusalem IST,

sags, als wäre ich dieses
dein Weiss,

als wärst du,
meins,

als könnten wir ohne uns wir sein,

ich blättre dich auf, für immer,

du bettest, du bettest
uns frei.
09:18 am - Pauls Cēlans [Pauls Cēlans]
Dzejolis jums Valentīna dienā par rozīti (es nezinu, vai viņš ir atdzejots, vai ir?Anna?)

PSALM

Niemand knetet uns wieder aus Erde und Lehm,
niemand bespricht unsern Staub.
Niemand.

Gelobt seist du, Niemand.
Dir zulieb wollen
wir blühn.
Dir
entgegen.

Ein Nichts
waren wir, sind wir, werden
wir bleiben, blühend:
die Nichts-, die
Niemandsrose.

Mit
dem Griffel seelenhell,
dem Staubfaden himmelswüst,
der Krone rot
vom Purpurwort, das wir sangen
über, o über
dem Dorn.
... tālāk ... )
12:55 am - Ūdens un Uguns, P.Cēlans, Atdz. Māra Misiņa [Pauls Cēlans]
Es iemetu tevi tornī un sacīju vārdus īvei,
un uzšāvās liesmas un laikoja drēbes tev - tavu līgavas tērpu.

Gaiša ir nakts,
gaiša ir nakts, kas mums dāvāja sirdis,
gaiša ir nakts!

Tālu pār jūru tā gaismo,
tā modina mēnesi zundā un ceļ to uz putainiem galdiem,
un nomazgā laiku no tiem.
Celies, mirušais sudrab, esi ēdiens un bļoda reizē kā gliemežnīca!

Augšā - lejā galds viļņo ik brīdi,
vējš piepilda kausu,
jūra ēdienu atveļ:
klīstošo aci, negaisa ausi.
zivi un čūsku -

Galds viļņo uz nakti - no nakts
un pāri man tautu karogi plūst,
un līdzās man cilvēki zārkus airē uz krastu,
un pāri man debess un zvaigznes kā mājās ap Jāņiem.

Un es skatos uz tevi -
liesmuapņemtā, tu:
domā par laiku, kad nakts līdz ar mums kāpa kalnā,
domā par laiku,
domā, ka tas biju es, kas es esmu:
torņu un cietumu meistars,
šalkoņa īvē, dzīrotājs jūrā,
vārds, pie kura tu sadedz.
This page was loaded Nov 22nd 2017, 11:52 pm GMT.