nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
01:46 am - Es jau tevi neizsmiešu [Māris Melgalvs, latviešu]
***
Melna tava hiacinte
Melnā krāsā kraukļi ķērc
Nu gan draudziņ esi tintē
Saki vēl ka dzīvot vērts
Paskatos pa logu ārā Viss ir tumšs un viss ir kluss
Divi cauri cimdu pāri Un viens vēlīns autobuss Kas ir
izgājis no sliedēm Un pa trotuāru brauc Atjēdzos pie
Raiņa priedēm Saprotu cik tas ir daudz
Saprotu, ka nevarēšu Šaidzīvē zvalstīties
Katru brīdi vairāk jūtu Ka man ir kur balstīties
Vienu liegu saules diegu Tu pār manu seju velc
Tāpēc jau es neaizmiegu Acis nežilbina zelts
Acis nežilbina mēsli Taču nogurdina gan
Tu kas sen jau zemes krēslā Kaut kas tavs ir arī man
Viena balta balta diena Kuru citiem parādīt
Es to dienu nepiesienu Nepiesiešu arī rīt
Es jau tevi neizsmiešu Kaut gan nezināsi tu
Vai es muldēšu vai liešu Jeb vai teikšu brīnumu
Ja nu tomēr Sadzirdēsi
Viena maza bite san
Pa to smalko saules diegu Kas caur tavām ribām skan
Skan uz velna paraušanu katrā neironā tas skan
Un to skaļo zvanīšanu Ja vien vari Piedod man

Māris Melgalvs
***
Neznokurienes, mīlēdams, martobrī padsmitajā,
dārgais, cienītais, mīļotā, tomēr no svara
tas nebūs, tāpēc ka sejas vaibstus vairs šajā
brīdī neatcerēties, atklāti sakot, to dara
ne jūsu, bet arī neviena uzticams draugs, jūs sveicinādams,
mītot tajā no kontinentiem, kas uz kovbojiem atbalstījies;
es tevi mīlēju vairāk par eņģeļiem, vairāk par pašu, un rādās,
tieši tāpēc atrodos tālāk no tevis nekā no abiem šiem diviem;
vēlu naktī, dusošā līdzenumā, pašā ieplakā,
pilsētiņā, kura līdz durvju rokturiem kupenās,
locīdamies tumsā uz palaga –
lai nu kā zemāk ir sacīts, taču vismaz, -
es sažmiedzu spilvenu kaucošā „tu”
aiz jūrām, bez gala un malas, joprojām
tumsībā tavus vaibstus ar visu augumu,
kā ārprātīgs spogulis, atkārtojot.

Josifs Brodskis, atdz. Māris Melgalvs
No pannas izmukušiem trušiem
nav tiesību būt piekusušiem.

Tā mazpamazām lasās baros
tie garos ziemas novakaros.

Ko tur lai piebilst? Ko lai saka?
Nav zināma man viņu taka.

Nav viņu vidū nodevēja.
Mums visas vakariņas vējā.

(c) Māris Melgalvs
Spārni sunim ir īsi
un tikai pa gabalu viz.
Nokrīt sētmalē cīsiņš,
aizsedzot debesis.

Mušām spārni ir gari,
kaut arī nemirdz nemaz.
No rudens uz pavasari
tās aikļūst, ka nemetas.

(c) Māris Melgalvs
This page was loaded Dec 13th 2017, 1:14 pm GMT.