nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Es jau tevi neizsmiešu 
***
Melna tava hiacinte
Melnā krāsā kraukļi ķērc
Nu gan draudziņ esi tintē
Saki vēl ka dzīvot vērts
Paskatos pa logu ārā Viss ir tumšs un viss ir kluss
Divi cauri cimdu pāri Un viens vēlīns autobuss Kas ir
izgājis no sliedēm Un pa trotuāru brauc Atjēdzos pie
Raiņa priedēm Saprotu cik tas ir daudz
Saprotu, ka nevarēšu Šaidzīvē zvalstīties
Katru brīdi vairāk jūtu Ka man ir kur balstīties
Vienu liegu saules diegu Tu pār manu seju velc
Tāpēc jau es neaizmiegu Acis nežilbina zelts
Acis nežilbina mēsli Taču nogurdina gan
Tu kas sen jau zemes krēslā Kaut kas tavs ir arī man
Viena balta balta diena Kuru citiem parādīt
Es to dienu nepiesienu Nepiesiešu arī rīt
Es jau tevi neizsmiešu Kaut gan nezināsi tu
Vai es muldēšu vai liešu Jeb vai teikšu brīnumu
Ja nu tomēr Sadzirdēsi
Viena maza bite san
Pa to smalko saules diegu Kas caur tavām ribām skan
Skan uz velna paraušanu katrā neironā tas skan
Un to skaļo zvanīšanu Ja vien vari Piedod man

Māris Melgalvs
Comments 
03:11 am
Šis bija mans mīļākais dzejolis astoņpadsmit gados!
This page was loaded Nov 20th 2024, 3:22 pm GMT.