Zum

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> previous 20 entries

Decembris 21., 2014


11:56
Teātra vakars. "Backbeat - Die Betles in Hamburg" Altonas teātrī. Par Bītlu Hamburgas periodu. Bija viss: Sex & Drugs & Rock & Roll. Kas pozitīvi: puikas spēleja un dziedaja paši.
Tad caur Reperbāni un ebreju kvartālu uz mājam.

(ir doma)

Decembris 20., 2014


10:00
Vakar bija tik silts, kā tādā aprīļa novakarē manā dzimtenē. Braucu cauri Hamburgas mazajām piepilsētelēm, un abās ceļa pusēs izgaismoti benzīntanku tablo rādīja, cik neticami un nenovēršami slīd uz leju benzīna cenas. It kā vajadzētu priecāties, bet kaut kas tajā visā nešķiet pareizi. Kad ielēju šļuciņu benzīna, nodomāju, cik maz mēs varam ietekmēt globalās spēles. Tad jau vīrusi degunā, izraisot šķavas, spēj vairāk.
Šodien ārā ir vētra, zibens, pērkons un slapdraņķis.
- Pirmais sniedziņš! - sauc bērniņš un tik fotogrāfē un fotogrāfē.

(ir doma)

Decembris 18., 2014


10:14
Vakar pirmo reizi mūžā ēdu Grühnkohl ( zaļie kāposti, lapu kaposti, krokainie kale kāposti???). Bija garšīgāki kā spināti, jo ir vairāk struktūras. Parasti apbārsta ar cukuru un ēd ar karupeļiem, gaļu, desiņām un sinepēm. Vispar ziemeļvāciešiem ir diezgan daudz interesantu ēdienu. Piemēram šmorgurķi, vai bumbieri ar speki, vai Mehlbeutel ( šeit es atkal aizķeros tulkojumā, nu, svaigi cepta rozīņmaize, pasniegta ar kartupeļiem, gaļu un sinepēm). Kā sevišķs gardums un vietējā eksotika (pie tam reta eksotika) tiek akcentēti... pelēkie zirņi. Ja gadīsies nogaršot, ziņošu.

(2 raksta | ir doma)

Decembris 16., 2014


16:42
Mazā Dūda ieskrēja iekšā un sajūsminati paziņoja, ka redzējusi mūsmajas terasē piecas stirnas. Tā nu mēs te dzīvojam. Starp stirnām.

(ir doma)

Decembris 13., 2014


18:54
Šodien piedalījāmies dzimšanas dienas svinībās. Jubilāram palika ne vairāk ne mazak ka 93. Nav nekāds drebelīgs večuks, bet štrams kungs. Bet tas nekas. Vienai no viesiem bija 95. Viņa savā berlīnes dialekta aizrunāja visus pārejos. Berlīniete bija arī sarūpējusi dāvanu - 93 viencenta gabalus salīmetus uz limlentas un aptītus ar zelta diegu, sanaca tāda kā ķēde, ko var uzkārt kaklā. Piedevām vēl dzejolis par gadiem, kuri daži spoži, daži apsūbējuši kā monetas. Uj, ir gan 93 viencentnieki smagi!

(ir doma)

10:23
Es jau šad tad esmu rakstījusi par savu homoseksuālo draugu. Bet tas bija sen un neviens vairs to neatceras. Nupat gadījās man divreiz ar divu nedēļu atstarpi būt Latvijā. Un abas reizes gadījās man viņu satikt. Kas liecina vien to, cik Latvija ir maza, mana dzimtā pilsēta ir maza un mans paziņu loks arī mazs. Kā vienmēr viņš stāstīja un es tik smējos un smējos. Tad viņš kļuva nopietns un paprasīja naudu. Nevarot vairs izturēt, vajagot iedzert. Es iedevu mazliet naudas, viņš kļuva atkal priecīgs un pateicās. Es skatījos uz viņa krāsotajiem matiem, seju, kura liekas, nemaz nenoveco.
- Nopērc labāk sev kaut ko saldu!-es nosaucu viņam nopakaļ.

(ir doma)

Decembris 12., 2014


17:34
Aizvakar skolā bija projektu diena un Mazā Dūda tāpēc uztraucās, ka nezina, ko ņemt līdzi. Uztraukumam nebija pamata, jo izrādās, spēlējuši tikai spēles. Viena spēle bija šāda: jānosauc, kas tevi padara īpašu, un kas jums (skolēniem) visiem kopīgs. Mazā Dūda teica, ka lidojusi viena pati uz Latviju. Un saņēmusi wow! pat no skolotajas. Bet, kas visiem kopīgs, nevarējusi izdomāt, līdz beidzot izdomajusi - kaitināt.

(ir doma)

Decembris 11., 2014


07:26
Cik nu redzeju tai Domburšova fragmentā, Rudzītim ir taisnība. Vardarbību pārcietušie cilveki nerunā, jo attieksme ir kāda?
1) Pati(-s) vainigs, gan jau bija par ko.
2)Nav ko līst ar savu pieredzi, mēs dzivojam burvīgos rozā burbuļos un mūs tas neinteresē.
3)Ko plāties, gribi lai žēlo?
Ir gadijies, ka piezvani. Nu gribas tikai parunaties un tiec vienkārsi atšuta: nē, man tur puteklīši jāslauka un vakarā nāks tante. Nē, nekādi nevaru. Un es to saprotu un neko nepārmetu.
Un par "Martu" man arī ir ko teikt. Piezvanīju viņiem vienā grūta brīdī un zaķis saka nē, patreiz neko palīdzīt nevaram, var pierakstīties un nākt pēc nedēļas. Pēc nedēļas! Neko sev.

(9 raksta | ir doma)

Decembris 9., 2014


19:59
Tā jau nav, ka es ik pa laikam negribētu matus atkal nokrāsot. Piemēram, kad skatos fotografijas un domaju: Kas ir šī vecā, sirma māmuliņa? O, bļin, es! Vai, kad viena sieviete nosauca manu klasesbiedreni par manu meitiņu. Bet...
Eju es veikalā matu krāsu pirkt un satieku tantuku, kurai trīs mati uz galvas. Protams, krāsoti. Opalā! Pagriežos un drasēju no veikala ārā.

(5 raksta | ir doma)

Decembris 7., 2014


13:55
Es jau varu lielīties, ka protu četras valodas. ( Un to arī daru.) Bet latviešu valodas gramatika ir pilnīgā pakaļā, krievu valodas gramatika vienmēr tur bijusi. Angļu valoda, kamēr mācijos vācu, ielīdus pagultē un klepo putekļus. Un vācu... Vēl joprojām mācos.

(ir doma)

Decembris 4., 2014


22:12
Kaa man gribas prom...
No pusizgliitotiem guru un vinju liidzjuteejiem, no homofobiem, tradicionaalo gjimenju aizstaavjiem, viirieshien, kuri neciena sievietes un sievieteem, kuras to akceptee un ir starā par jebkuru bikšaini, kurš ir izlasiijis triis ar pus graamatas un speej kaut ko patstāviigi uzrakstiit, kas ir vairāk ka 140 rakstu ziimes.
Piedod Latvija, tu esi skaista, bet...

(4 raksta | ir doma)

Novembris 23., 2014


10:16
Aiz neko darīt izpildīju testu http://valoda.lv/downloadDoc_50/mid_539
Jautajumu padaudz, rezultāti nav spoži, bet labāki nekā gaidīju, ņemot vērā, ka skolā mācījos pirms 100 gadiem un daudz no tā visa vispār nemācijos. Interesanti, par A. Upīti tikai viens jautājums, toties par Alfredu Dziļumu veseli deviņi.

(ir doma)

Novembris 22., 2014


10:09
Negribas jau par to domāt, bet visai drīz ciba būs kašķīgu večuku un večiņu pansionāts.

(3 raksta | ir doma)

Novembris 20., 2014


10:03
Vakar līdz vēlam vakaram biedrojos īsti vāciskā garā. Un vienu brīdī, kad telpā kļuva par skaļu un es vairs ne vārda nesapratu, vienkarši sēdēju un domaju par to, kā kopēju valodu atrod tik ļoti atšķirigi cilveki un cik ļoti dažs labs mans draugs no Latvijas te iederētos.

(ir doma)

Novembris 18., 2014


10:22
Vienīgais, kas man pietrūkst no Latvijas (izņemot cīruļus pavasaros) ir draudzeņu sarunas. Te gan ari esmu ieguvusi draugus, kas ir diezgan neparasti un es pati brīnos, jo draugus nemaz tik viegli neiegūstu. Bet mums nav kopīgas pagātnes, tādēļ tas ir pavisam citādāk.

(ir doma)

Novembris 15., 2014


11:38
Priesteris Ilmārs Tolstovs vairākkārt uzsver, ka viņš nevēlas redzēt, to, ko redzēja Madrides centrā. Divi vīrieši skūpstījās. Nejautajot, vai viņš to vēlas, vai viņam, kā Eiropas savienības pilsonim, nav pretīgi skatīties uz šo nešķīstību. Nez, neesmu Madridē bijusi. Neatceros nevienu gadījumi, kad mani divu cilvēku skūpstīšanās būtu aizvainojusi. Tādi momenti aizslīd, neatstajot dziļākas pēdas apziņā, ka dūmaka, kas rodas no miglas pļavā, nevis no gruzdošā ugunsgrēka.

Salīdzinajumam šāds gadījums. Uz Ziemassvētkiem viena Latvijas banka bija nolēmusis saviem lielākajiem klientiem dāvināt kalendāru ar melnbaltām Rīgas fotografijām. Zināmas Rīgas vietas neparastākā rakursā. Tur kāda jūgenstila galva, tur kāds tornītis, tur kāds drupu fragments... Ar mūra fragmentu tad nu sanāca ķibele. Kalendārs jau bija nodrukāts, cik nu tur tie eksemplāri, viss tads smuks un gaumīgs. Tika izradīts lielakajiem bankas akcionariem. Un viens no lielajiem, pēksņi jautā: kas tad tas? Šitas neies cauri!
Visi to bildi bija simtreiz redzējuši, fotogrāfs, bilžu atlasītāji, kalendāra maketētāji, redaktori, korektori, iespiedēji. Neviens neko neredzēja. Man rādīja, es neko neredzēju. Bet viens akcionars redzēja.
Nu neko, nakti pirms Ziemassvētkiem, draudzīgais bankas PR kolektīvs ar vienkāršo zīmuli nez cik kalendāra eksemplāriem krāsoja ciet acīs neuzkrītošu uzrakstu uz sienas, kas sastāvēja no trim burtiem, pirmais h un pēdejais j, pa vidu, protams u.

(1 raksta | ir doma)

Novembris 13., 2014


20:08
Vēl nedaudz par samaitātajiem Rietumiem.
 Pasen skatījos raidījumu par Nīderlandes kalvinistu kopienām. Nemaz ne tik tālu no liberālās Amsterdamas mūsdienās sievietes izvairās staigat biksēs, nodot zvērastu ir aizliegts un no televīzijas ieteicams izvairīties. Dievbijīga atturība diktē politiku, modi un citus ikdienas dzīves aspektus. Eitanāzijas, abortu un geju laulību tēma, protams, tur ir tabu. 16 000 iedzīvotāju lielajā Staphorst pilsētā ir augstākie dzimstības rādītāji Eiropā, tikai dažas sievietes, kas strādā algotu darbu un pavisam maz restorānu. Tikai viens no 30 bērniem dzimst neprecētiem vecākiem un ir ģimenes šķiras reti ( tikai 39 no 1000). Katru svētdienu pa divam reizēm kalvinisti ņem savas sudrabā kaltās Bībeles un dodas uz baznīcu. Tērpi ir tradicionāli melnā krāsā, sievietes nēsā īpašas galvassegas un ar rokām adītas melnas garās zeķes, nostiprinātas ar gumiju. Taupība un smags darbs - tie ir kalvinistu vadmotīvi. Jā, ir kas pamet kopienu, uzskatot, ka šāda dzīve paralizē, bet to vietā ierodas citi, korporatīvās kultūras nogurdinātie, kuru ģimenes vēlas dzīvot tradicionālā vidē un rod tajā harmoniju un mieru. No ārienes šāda dzīve atgādina viduslaikus, bet labā ziņa ir šāda: cilvēki pārsvarā ir iecietīgi pret citādi domājošiem.

(4 raksta | ir doma)

Novembris 12., 2014


13:51
Starp citu par samaitātajiem Rietumiem. Ja pirms 25 gadiem mūris nebūtu sabrucis, Rietumvācija diez vai sieviešu līdztiesības ziņā ierindotos pirms Latvijas. Par to, ka bibliotēkās un gramatnīcās ir vīriešu grāmatu un sieviesu grāmatu stūris jau rakstiju. Lielajās pazemes stāvvietas ir vietas speciāli sievietēm, ( tā ari uzrastīts - Frauenparkplaz) tuvāk pie ieejas un ērtakas, kas man ļoti patiktu, bet diemžēl nav izdevies izmantot, jo parasti ir jau aizņemtas.
Rietumvācijā nodarbinātas ir 69,2 % sieviešu, bijušās Austrumvācijas teritorijā 70,8. Toties austrumos divas trešdaļas sieviešu strādā pilnu darba laiku, bet rietumos tikai puse. Tam ir daudz objektīvu apstākļu, Austrumvācijā katrs otrais bērns iet bērnudārzā vai ir auklīšu aprūpēts, Rietumvācijā tikai katrs piektais. Nepietik bērnudārzu, auklītes ir dārgas, tiesa, rietumos tradicionāli ir lielākas iespējas strādāt nepilnu darba laiku. Bet šo situāciju rietumvācieši grib mainīt, uzskatot, ka esošajā demogrāfisko situācijā risinājums ir tieši vairāk strādājoša, nevis māju kopjoša un dzemdējoša sieviete.

(ir doma)

Novembris 11., 2014


09:39
Sestdien trīsreiz mazgāju logus. Mazgāju, kad saules nebija. Kad uzspīdēja, paskatījos, pārbijos un nomazgāju vēlreiz. Kamēr mazgāju, saule paslēpās. Tad parādījās un es nomazgāju trešo reizi. Tagad ir perfekti.
Saka, ka Baltijas klimats esot mainīgs. Dzīvojot starp divam jūram, uzzin, kā tas ir - mainīgi laika apstākļi.

(ir doma)

Novembris 10., 2014


12:24
Vai Tu zini, kur atrodas Burundija? Tā es parsti jautāju cilvekiem, kas pukojas, ka kāds nav zinājis, kur ir Latvija.
 Es zinu. Man bērnībā bija pastmarkas no Burundijas ar smukiem putniem. [info]krii ieliktajā linkā Burundija sieviešu līdztiesības ziņā tikai nedaudz atpaliek no Latvijas. Interesanti. Gribētos kādreiz tur aizbraukt.

(3 raksta | ir doma)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba