XXXX

Un tad nāca sniegi, pirmie prombūtnes sniegi
(Sent Džons Perss)

nāk un virpuļo nebeidzami sniegi
pāri laukiem svaigiem kā neskarti zīda palagi
pāri laukiem izrakņātiem,
pāri elektrolīniju sagraizītiem laukiem,
pāri pilsētām, miegā iegrimušām
nezināmām ziemeļu provincēs,
pāri aizmirstības pilnām pilsētu drupām,
ledainu ūdeņu apskalotām
melni vizošas jūras purvainajos krastos
( ... tālāk ... )

kaut kā tā sagadās, ka tu vasaras sākumā paliec bez darba
laikam biji pasācis par daudz palaist muti un lekties
jā, vasara tikko sākusies, citi plāno atvaļinājumus,
bet tu klīsti pa ielām, dieva nepieņemts
kā zobrats, no mehānisma izkritis, tu ripo, līdz izsīkst inerce

tu saproti, ka ir jāzvana, jābīda lietas, jāuztur kontakti,
bet nez kādēļ nedari to
un skaļā balsī saki sev: es esmu apstājies

un tad tu izlem atstāt pilsētu. pārdot dzīvokli ar visiem putekļiem
lai iet ellē ratā

taviem vecākiem bija māja attālā pagastā pie jūras
tu sen neesi tur bijis. vasarnieku roņveidīgās miesas,
pludmalē izplātas, tev riebj
un vienmēr ir bijis tik sasodīti maz laika

bet nu ir rudens, mikls, rēns septembra laiks
liedags noskalots tīrs. pagalmu apsēdušas sēnes
triumfē trūdu un senas bērnības smarža

tev ir pārdotā dzīvokļa nauda. tu salabo krāsnis, jumtu
iztīri aku. iemācies pļaut ar izkapti. vakaros ej skatīties jūrā
mākoņu formas ir fantastiskas. kaiju lidojumu līknes
tikai šķietami ir nejaušas

draugi sen nav zvanījuši. un tu atļaujies mazu neprātību –
iemet telefonu jūrā

kaimiņš nāk draudzēties un pasauc tevi uz kartupeļu talku
tu rocies pa zemi, nagi atlūst, gar apkakli sūcas neierasts mitrums.
beigās jūs visi piedzeraties, kaimiņš kliedz uz sievu,
suns kauc, aiz sienas ieraudas bērns. tu ej,
un nakts gaiss iesit pa galvu apdullinoši svaigs
bet tavs guvums ir maiss kartupeļu.

tu nemitīgi uzduries pagātnes pēdām
tīrot skapjus, atrodi vecus kalendārus un žurnālus Liesma
1984. – 1988. gada gājumus. un atceries to sajūtu, toreiz,
tajās vasarās. 1986. gada bērns pamostas tevī un izbrīnā lūkojas apkārt
ak, kungs, vai tiešām esmu dzīvojis šo dzīvi?

svaru laiks, saltuma un līdzsvara laiks

Rūta Mežavilka

Rūta Mežavilka
XXXX

Ceriņi zied līdz ar jasmīniem. Saule pamalē laistās.
Viņa pie slimnīcas vārtiem stāv. Meitene noplēstos džinsos.
Draudzene pagaidīs mašīnā. Vieta bīstami sveša.

Ceriņi uzdzīvo jasmīnos. Sestdienas vakara dzīres.
Otrpus ielai ir kafijbārs. Durvis līdz kājai vaļā.
Lievenī jauna čigāniete sēž. Acis kā melnas naglas.

Jasmīnu orģijas ceriņos. Maskačkas tumsas sirds.
Draudzene mašīnā nervozē. Par tiešu ir ielas skatiens.
Mūžīgi gadās iekulties. Svešās nepatikšanās.

Meitene ieiet slimnīcā. Saule grimdama svelmē.
Slikti ir apprecēt dzērāju. Un tad pa slimnīcām staigāt.
Runāt ar narkologiem. Un dakteriem konvertus dāļāt.

Ceriņi jasmīnu orģijās. Ēnas pārklājas pāri.
Meitene iznāk no slimnīcas. Noslauki asaras, braucam!
Jasmīni pārziedēs ceriņus. Dieva pietiks mums visiem.