kaut kā tā sagadās, ka tu vasaras sākumā paliec bez darba laikam biji pasācis par daudz palaist muti un lekties jā, vasara tikko sākusies, citi plāno atvaļinājumus, bet tu klīsti pa ielām, dieva nepieņemts kā zobrats, no mehānisma izkritis, tu ripo, līdz izsīkst inerce
tu saproti, ka ir jāzvana, jābīda lietas, jāuztur kontakti, bet nez kādēļ nedari to un skaļā balsī saki sev: es esmu apstājies
un tad tu izlem atstāt pilsētu. pārdot dzīvokli ar visiem putekļiem lai iet ellē ratā
taviem vecākiem bija māja attālā pagastā pie jūras tu sen neesi tur bijis. vasarnieku roņveidīgās miesas, pludmalē izplātas, tev riebj un vienmēr ir bijis tik sasodīti maz laika
bet nu ir rudens, mikls, rēns septembra laiks liedags noskalots tīrs. pagalmu apsēdušas sēnes triumfē trūdu un senas bērnības smarža
tev ir pārdotā dzīvokļa nauda. tu salabo krāsnis, jumtu iztīri aku. iemācies pļaut ar izkapti. vakaros ej skatīties jūrā mākoņu formas ir fantastiskas. kaiju lidojumu līknes tikai šķietami ir nejaušas
draugi sen nav zvanījuši. un tu atļaujies mazu neprātību – iemet telefonu jūrā
kaimiņš nāk draudzēties un pasauc tevi uz kartupeļu talku tu rocies pa zemi, nagi atlūst, gar apkakli sūcas neierasts mitrums. beigās jūs visi piedzeraties, kaimiņš kliedz uz sievu, suns kauc, aiz sienas ieraudas bērns. tu ej, un nakts gaiss iesit pa galvu apdullinoši svaigs bet tavs guvums ir maiss kartupeļu.
tu nemitīgi uzduries pagātnes pēdām tīrot skapjus, atrodi vecus kalendārus un žurnālus Liesma 1984. – 1988. gada gājumus. un atceries to sajūtu, toreiz, tajās vasarās. 1986. gada bērns pamostas tevī un izbrīnā lūkojas apkārt ak, kungs, vai tiešām esmu dzīvojis šo dzīvi?
svaru laiks, saltuma un līdzsvara laiks
Rūta Mežavilka | |