nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
10:47 am - Gastrīta elēģija [knuts skujenieks, latviešu]
Tās nav pat sāpes.
Tās ir skumjas.

Manā kuņģī ņaud kaķēns
Klusi un žēlabaini.
Dienu raud, nakti raud
Un skrāpējas.

Īpaši rudeņos,
Slapjos un apnicīgos,
Īpaši cilvēkos,
Slapjos un apnicīgos,
Man jānes ir pašam sevi
Un vēl piedevām
Apbēdināts un apvainots
Kaķēns.

Es jau varētu samierināties ar pasauli,
Bet zvērēns nevar.

Ja tās būtu sāpes!
Bet tās ir skumjas.
Dzejnieks Ņujorkā [Fragments]
Federiko Garsija Lorka

--
Naktij ir plaisa un rāmas marmora salamandras.
Amerikāņu meitenes nēsā savos vēderos bērnus un naudu,
un zēni noģībst pie laiskuma krusta.

Tie ir viņi.
Tie, kuri dzer sudraba viskiju vulkāniem blakus
un uzkož siržu gabaliņus ledainos lāču kalnos.

Šajā naktī Hārlemas karalis ar viscietāko karoti
izplēsa acis krokodiliem
un mērkaķiem sita pa dibeniem.
Ar karoti.
Melnie raudāja apjukuši
starp lietussargiem un zelta saulēm,
mulāti staipīja gumijas, alkdami klāt tikt ķermenim baltam,
un vējš migloja spoguļstiklus
un dejotājiem plosīja vēnas.

Melnie, melnie, melnie, melnie.

Nav asinij vārtu jūsu naktī, apmestā augšpēdus.
Nav sārtuma. Nikna asins zem ādas
dzīvo nažu dzeloņos un ainavu krūtīs
lejpus Vēža zvaigznāja knaiblēm un irbuleņceriem.

Asins, kas pa tūkstoš ceļiem meklē nopūderētu nāvi
un nardes pelnus,
stingu debesu slīpni, kur planētu saimes
pa pludmalēm ripo līdz ar pamestām mantām.

Asins, kas rāmi ar acu kaktiņiem raugās,
izspiež no irbulenēm pazemes nektāru.
Asins, kas oksidē pavirša pasāta pēdas
un sašķaida tauriņus logu stiklos.

Tā ir asins, kura nāk, kura vēl nāks
pa jumtiem un terasēm, no visām malām
sadedzināt blondo sieviešu hlorofilu,
vaidēt gultu piekājēs pie mutesbļodu bezmiega
un zvaigņoties tabakainā un bāli dzeltenā ausmā.

Jābēg,
jābēg pa ielu krustiem un jāieslēdzas beidzamos stāvos,
jo meža kaulusmadzenes spiežas caur plaisām,
lai atstātu jūsu miesā viegliņu tumsas nospiedumu
un izbalējuša cimda un ķīmiskas rozes neīstās skumjas.

(1929-1930)

Atdzejojis Knuts Skujenieks.
04:28 pm [knuts skujenieks]
Kad vēji kalnos rāpjas
Kad balti biezi snieg
Tad tikai rudens roze
Joprojām neaizmieg

Tā guļ uz klusās zemes
Kā asins piliens sārts
Kā ilgi, ilgi glabāts
Un nepasacīts vārds

Kā dāvana, kā brīnums
Tās karstā smarža plūst
Un manas zemes sirdij
Visapkārt ledus kūst

Un putni pārnāk mājās
Un paceļ lapas zars
Un grūta sala vidū
Ir modies pavasar's

Vēl kalnos mājo ziema,
Bet, kamēr dzīve rit,
Pa visiem ceļiem smarža
Nāk līdz mūs pavadīt

(c) Knuts Skujenieks
indiešiem ir kama sūtra
igauņiem ir kama putra

mums ir nepadošanās

buļļi tie ir spānijā
govis tās ir dānijā

mums ir nepadošanās

lira tā ir grieķu dievam
balalaika tā ir krievam

mums ir nepadošanās

negulējis neatmodies
nepadodies nepadodies

/k. skujenieks/
vai kāds zina, kas ir autors šīs turaidas rozes dziesmas vārdiem? (baigi foršā dziesma)

... tālāk ... )
This page was loaded Aug 22nd 2014, 8:55 am GMT.