Tās nav pat sāpes. Tās ir skumjas.
Manā kuņģī ņaud kaķēns Klusi un žēlabaini. Dienu raud, nakti raud Un skrāpējas.
Īpaši rudeņos, Slapjos un apnicīgos, Īpaši cilvēkos, Slapjos un apnicīgos, Man jānes ir pašam sevi Un vēl piedevām Apbēdināts un apvainots Kaķēns.
Es jau varētu samierināties ar pasauli, Bet zvērēns nevar.
Ja tās būtu sāpes! Bet tās ir skumjas. | |