Tās nav pat sāpes.
Tās ir skumjas.

Manā kuņģī ņaud kaķēns
Klusi un žēlabaini.
Dienu raud, nakti raud
Un skrāpējas.

Īpaši rudeņos,
Slapjos un apnicīgos,
Īpaši cilvēkos,
Slapjos un apnicīgos,
Man jānes ir pašam sevi
Un vēl piedevām
Apbēdināts un apvainots
Kaķēns.

Es jau varētu samierināties ar pasauli,
Bet zvērēns nevar.

Ja tās būtu sāpes!
Bet tās ir skumjas.