nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
12:09 pm - Uldis Bērziņš [Uldis Bērziņš]
IX
Man nebūs tevis kauns, ei, Dziesma, tu
skurbā stabulniec, ved mani – Deviņpad-
smitais vai Deviņdesmitpirmais, vai div-
reiz jāsaka? – nē, Rīgas nedosim! – ja
nebūs bataljonu, nāks aktieri, un savu vie-
tu zinās i šoferis, i spēkrats lempīgais.
Kā vepris sariem bozies, Bastejkalns –
stingeriem! Zvans noskanēs, un atskries
visa klase, un tantiņa, un skolas direktors
a – kad likās – zudis viss – vēl dziesma sa-
vus svētos atsūtīs, un to mums daudz, tik
daudz, un katrā manī – Viņa.
12:47 pm - Uldis Bērziņš [Uldis Bērziņš, latviešu]
Rekviēms marod

Rīt jāiet uz Kandagār, ko lai dara?
Mans šoreiz paliek ār, kod, ara! Ej, ej
uz Kandagār, aiz ko tu mani turi?!
Mans šoreiz paliek pār, ei, šuri muri,
ej uz sav Kandagār, ej uz Gerat, bļaģ,
salažata – kādu sūdu jūs dzerat?!
Mans ne mīkstais, ne silts, ne švauksts,
tu ej, mans negrib karot: manam
šodien te karsts, te auksts, mans šodien
marod, ej tu uz Kandagār, ej viņiem
parād, mans šoreiz paliek ār! – oi,
salagas, ko darāt!?
Prometejs

Lūdzu, te būs, bet nu man jāiet,
Smēķētāji, iznēsājiet!


Uldis Bērziņš
Uldis Bērziņš


Tevi gaidot laiks joņos ap mani, līdz nostās. Karstās jūlija naktis logā sīciņas grozās. Nāc projicē manī laiku, tu redzēsi tur, kā nedēļas, dienas, stundas sablīv mirklī kā murgā. Blenzt Vērmanes lauvās kā jauna mēmuma ūzās, ost kūdrainos mežus? kāds kvēpina Kādam un lūdzas? Es tevi pazaudēju, tikko tu atlidoji, mums uzdvesa karsts šis bruģis, bet mūsu nebij šie soļi, Rīga sava – to mūsu leģenda nevij. Nāk neesīgs, neaizstāvams: tā visa nemaz nebij? Gaist izesmes jūsme, sarkst lepnā netiklība, zūd leksiskā daudzdievība, nīkst vārdnīcu harēms, irst daudz sološā daudzsievība, konjugācijas klus, tu nedzirdi mani, te runā bruģis, ņaud kaķis, liepās šūpojas zvani. Kad karsta Rīga ņem ziež sevi tavos matos, es nevaru pastiept roku, apstulbis atstumts skatos, kā tevi atvažo, atdrātē, atmotivē, atmotīvo no manis, kas laiku nemāk un mūsu pagātnē dzīvo. Rīgas skolniece tevī aizmirst mani un bīstas no manām acīm, grib citas, kas veras un mirkšķina īstas. Kad Dzintaru panelī mūzikai piedegot kūsās ķeltu dieves zaļās un mēļās kūsās, lielvāržu rakstiem uz platajiem pupiem un pleciem, es klusēšu tev taisni matos, jo vārdi nu visi par veciem. Mani iesauc un iezābako tukšumam, tur jāsoļo, jāklausa, jānīst. Laiks atpin un atpis tevi man, atpestī tevi manis.
Uldis Bērziņš
------------------

Vakars, ugunis, iela, un es esmu.
Es esmu (manis nebūs) esmu (nebūs) jā, es esmu.
Tu vairs neesi, viņš vēl nav, es esmu.
(Tu esi bijis, es būšu bijis, savs laiks būšanai,
savs nebūšanai.)
Tu esi vecs, viņš vēl ir mazs, bet es esmu.
(Es biju mazs zēns, es būšu vecs vīrs, visam savs laiks.)
Tu esi (tevis nav.)
Es esmu (manis nav.)
Tevis nav, manis nav (vai neviena nav?) viņš ir.
Viens vienmēr ir.
Vakars, ugunis, iela, un viņš ir.
This page was loaded Aug 19th 2018, 5:17 pm GMT.