Ecrits

About Recent Entries

Jun. 6th, 2016 @ 12:00 pm
Vai mēs sev atzīstam, ka mūsu ceļi pārtraukuši savu gaitu, bet klejojumi beigušies? Ainavu pārbagātība atstāj mums uz lūpām rūgtuma piegaršu. Mūsu cietums - konstrukcija no mīļākajām grāmatām, un mums neizdosies izlavīties, jo kaislīgie aromāti mūs iemidzina.
Pie mums aicina ieradumi - neprātīgas mīļākās: saraustīta zviegšana, vēl apgrūtinošāk - pauzes. Mūs aizvaino reklāmas, bet mēs taču tās tik ļoti mīlējām. Dienu palete, bezgalīgās naktis, vai tiešām arī jūs, jūs arī mūs pametat?

Jun. 6th, 2016 @ 09:29 am
Un šodien mēs no jauna (bet kad gan beigsies šī norobežotā dzīve) dosimies pie agrākajiem draugiem, mēs dzersim arvien tos pašus vīnus. Jūs no jauna sastapsiet mūs uz kafejnīcu terasēm.
Bet tas, kurš mācēja aizsākt šo mūsu dejojošo jautrību, tagad ir tālu. Viņš pameta pašplūsmā putekļiem klāto dienu virkni; mūsu sarunas viņam nav interesantas. "Vai tiešām esat piemirsuši mūsu balsis, kas ietērptas jūtās, un mūsu brīnišķīgos žestus? Brīvo valstu un pamesto jūru dzīvnieki jūs vairs nemoka? Manu acu priekšā joprojām mūs smacējošo apvainojumu sadursmes un niknums. Mans mīļais draugs, kāpēc gan jums nepadalīties ar sastāvējušamies atmiņām?" Jo gaiss, kas vēl vakar brīvi nokļuva mūsu plaušās, šodien kļuvis nederīgs elpošanai. Atliek skatīties tieši sev priekšā vai samiegt acis: tiklīdz pagriežam galvu, tā piezogas reibonis.

Jun. 6th, 2016 @ 08:58 am
Superunto.

Jun. 2nd, 2016 @ 11:51 pm
Deserts - ezeru sarežğījumi. Domā, ko dari ar vecticībnieku.

Jun. 2nd, 2016 @ 11:46 pm
Vistas papīri ar čības mēli.
Other entries
» (No Subject)
Punkts ar nulles rādiusu, bet bezgalīgu masu un enerģiju.
» (No Subject)
Rainis reiniks ielika gāzes klimpu tējā no pumpainas lupatas.
» (No Subject)
Man ļoti interesē garlaicība.
» (No Subject)
Automāti jau vairojas un sapņo. Kafejnīcā viņi uzreiz prasa kaut ko rakstībai, marmora vēnas - tā ir viņu bēgšanas grafika, un viņu mašīnas vientulīgi brauc uz mežu.
» (No Subject)
Ieteiktu attīrīties no zelta, jo mūsu smadzenes grozās kā enģelis, bet mūsu vārdi ir svina zirņi, kas nogalina putnus.
» (No Subject)
Vienosimies par elementārām lietām, doma = teikums. Teiksim - zazazellai šobrīd ir kaprīzā krīze.
» (No Subject)
Dievs radīja trīs vīriešus.
» (No Subject)
ģimenē ir stiprais dzimums, bet tāpat ideāli.
» (No Subject)
Mēs sapņojam par elektriskajiem uguņiem bāros, dīvainām ballēm sabrukušās mājās, mēs tām upurējam dienasgaismu. Bet visvairāk mūs nomāc mirdzums, kas klusi satek uz jumtiem piecos no rīta. Mēmi pazūd ielas, dzīvība piepilda bulvārus: mums blakus smaida aizkavējies uzdzīvotājs. Nepamanot mūsu galvu reibinošās acis, viņš klusu paiet garām. Piena ratu dārdoņa notrauš no mums sastingumu, un debesīs uzšaujas putni, meklējot dievišķo barību.
» (No Subject)
Vakars, mēs esam divatā virs vētrainas upes, mūsu izmisuma pali. Mēs esam zaudējuši pēdējo spēju domāt. Vārdi paši veļas pār mūsu izķēmotajām lūpām, mēs skaļi smejamies, garāmgājēji atskatās izbīlī un steidzas atgriezties mājās.
Jūs nespējat pat mūs nicināt.
» (No Subject)
Mums parādīja lētu sapņu manufaktūras un veikalus, kas līdz griestiem piebāzti noslēpumainām drāmām. Brīnišķīgs kino, turklāt tajā spēlē mūsu senie draugi. Mēs daudzas reizes izlaidām viņus no acīm un noteikti atradām tajā pašā vietā. Viņi mūs cienāja ar iepuvušiem saldumiem, un mēs dalījāmies ar saviem vēl nedzimušajiem priekiem. Viņi kaut ko buldurēja, nenovēršoties skatīdamies mūsu acīs: vai spēsim kādreiz atcerēties viņu teikto, viņu aizmigušo dziedāšanu? Mēs viņiem uzdāvinājām savu sirdi, mūsu sirds - bāla dziesmiņa.
» (No Subject)
Nepateicīgā nāve - viņa viena mūs ciena.
Viss ir salikts pa plauktiņiem, un neviens nav spējīgs sarunāties: nozīmes paralizētas, aklie kļuvuši cienījamāki par mums.
» (No Subject)
Vienā jaukā dienā, kuras krāsu vairs nav iespējams atcerēties, mēs atvērām mierīgās sienas, tās bija stingrākas par senajiem pieminekļiem. Mēs tur bijām, un prieka asaras lija no mūsu atplestajām acīm. Mēs teicām: "Pirmā lieluma planētas un zvaigznes nevar mums līdzināties. Kā sauc šo spēku, kas baisāks par gaisa stihiju? Greznās augusta naktis, brīnišķīgs mijkrēslis jūrā - jūs taču esat vienkārši smieklīgi! Žaveles ūdens un mūsu roku līnijas valdīs pār pasauli. Mūsu grandiozo plānu mentālā ķīmija, tu esi stiprāka par agonijas kliedzieniem un fabriku krekšķošajām balsīm!" Jā, tajā vakarā, visbrīnišķīgākajā no visiem vakariem, mēs atļāvāmies skaļi raudāt. Garāmejošās sievietes mūs ņēma pie rokas, dāvājot, gluži kā puķu pušķi, savus smaidus. Mūsu sirds sažņaudzās no aizgājušo dienu banalitātes, mēs novērsāmies, nevēloties vairs redzēt ūdens strūklas, kas dzenas pakaļ citām naktīm.
» (No Subject)
Lielie putni, aizlidojot, pazūd bez neviena kliedziena, sašvīkātās debesis nepiebalso viņu aicinājumiem. Tie aizlaižas pāri auglīgiem ezeriem un purviem; to spārni šķir miegainu mākoņu pūļus. Mums pat nav atļauts piesēst: saceļas smiekli, un mums skaļi jānožēlo savi grēki.
» (No Subject)
Pilsētas, kas zaudējušas mūsu mīlestību, ir mirušas. Paskatieties apkārt: debesis un pamestas vietas; dabīgi, ka galu galā mēs sāksim ienīst arī tās. Ar pirkstiem mēs aiztiekam maigās zvaigznes - tās ir mūsu sapņu iedzīvotājas. Mums teica: tur ir burvīgas ielejas, kavalkādes, kas uz mūžiem pazudušas tālajos rietumos, kur ir garlaicīgi kā muzejā.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba