nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
Uldis Bērziņš


Tevi gaidot laiks joņos ap mani, līdz nostās. Karstās jūlija naktis logā sīciņas grozās. Nāc projicē manī laiku, tu redzēsi tur, kā nedēļas, dienas, stundas sablīv mirklī kā murgā. Blenzt Vērmanes lauvās kā jauna mēmuma ūzās, ost kūdrainos mežus? kāds kvēpina Kādam un lūdzas? Es tevi pazaudēju, tikko tu atlidoji, mums uzdvesa karsts šis bruģis, bet mūsu nebij šie soļi, Rīga sava – to mūsu leģenda nevij. Nāk neesīgs, neaizstāvams: tā visa nemaz nebij? Gaist izesmes jūsme, sarkst lepnā netiklība, zūd leksiskā daudzdievība, nīkst vārdnīcu harēms, irst daudz sološā daudzsievība, konjugācijas klus, tu nedzirdi mani, te runā bruģis, ņaud kaķis, liepās šūpojas zvani. Kad karsta Rīga ņem ziež sevi tavos matos, es nevaru pastiept roku, apstulbis atstumts skatos, kā tevi atvažo, atdrātē, atmotivē, atmotīvo no manis, kas laiku nemāk un mūsu pagātnē dzīvo. Rīgas skolniece tevī aizmirst mani un bīstas no manām acīm, grib citas, kas veras un mirkšķina īstas. Kad Dzintaru panelī mūzikai piedegot kūsās ķeltu dieves zaļās un mēļās kūsās, lielvāržu rakstiem uz platajiem pupiem un pleciem, es klusēšu tev taisni matos, jo vārdi nu visi par veciem. Mani iesauc un iezābako tukšumam, tur jāsoļo, jāklausa, jānīst. Laiks atpin un atpis tevi man, atpestī tevi manis.
Comments 
12:26 am
drausmīgi skaisti. man par u.b. vispār bija iepriekš tāds iespaids, ka viņš visu par filozofiju un sapņiem tikai, a te - tāds kaisles piestrāvots
This page was loaded Nov 20th 2024, 3:22 pm GMT.