Dmitrijs Vodeņņikovs

Sovelu (viengabalainība, saules rūna)

Ak, tāpēc šī vasara kaklā stājās
kā kauls un kā ūdens man;
ne laimi nesa, ne mierināja,
bet pateicību gan.

Lūk, nomiris vēl viens cilvēks, kurš mīlēja mani. It kā asiņo sirds,
bet izej laukā pēc maizes, tur pretī – garkāji bērni,
vai mūsu laimīgā mīla viņiem šķiet kaut kas ticams?
Un mirklī tu apjaut, ka dzīve ir par ko citu.

Ne jau par to, kurš miris, kurš dzīvs,
Ne par to, kurš ir sveiks vai iet bojā,
bet par gaismu debesīs, kas pār mums līst,
nevienu īpaši nežēlojot.

Kas tad ir mūsu dzīve – laimes ķeršana naska,
bet laimes tik daudz, ka nespējam aiznest līdzi.
Izej pēc maizes – bet dzīve jau garām: "Šī ir vasara, Nastja."
Mana sirds sīkās drumstalās plīst.

Vīrieši aiziet un sievietes (nez kāpēc tā),
bet tu gaitenī stāvi un atkal teic:
"Agra vasaras rīta zaļumā maigajā
Ir labi iesākt dzīvot, ir labi dzīvot beigt..."

Aiziet māte, tētis noveco, nopīpē cigareti,
bērni aiziet, prom aizlavās dzejolis...
Šī ir vasara, vasara – tu stāvi durvīs man pretī.
Mana sirds sīkās drumstalās plīst.

Atdzejojis Andris Akmentiņš

( un krieviski )