vai šī pilsēta ir izdomāta vien tādēļ, lai tu tajā bezgalīgi
attālinātos no manis? starp savandītām gultām,
kur viss tik nekārtīgs un paviršs kā burti, apgāzti saknēm gaisā,
un rāmas upes ieplūst istabās, kur šis tas ir sataupīts arī mums:
pelējums uz grāmatu vākiem, ķēdītē ievērts krustiņš,
kura gūsteknis no tā nokāpis pats.

es vienmēr esmu zinājis, ka šeit,
jā, tieši šeit tu man sāpēsi
pa īstam.

atvarā zutis kā duravas virina muti un
pasakas piepildās ūdeņi pildās ar sarkanu
sāli vien pepferu pietrūkst kā žaunu mums pavērtās
mutēs vēl kamēr mēs stāvam pie savādas upītes
krupis kurp nelec vien netīri zābaki netīras
dzēseles dvēseles pazoles iekšpusē padomā
Ņūton vai debess ar pievelk kaut skatienu nejaušu
jaušu vien ūdeni apliek kas roku ap gurniem tev
gurnauta durnumā kurnu kā naglots pie kokiem kas
nopļauto zāli spēj saturēt kopīgi kaltīsim
sienā ko iebaros lopiņiem bites no stropiem jau
izlido nopietni vējiem tās kroplīgiem vainagā
nopinas

iekšpusē ābolam kapiņu kopiņas