Kad vēji kalnos rāpjas Kad balti biezi snieg Tad tikai rudens roze Joprojām neaizmieg
Tā guļ uz klusās zemes Kā asins piliens sārts Kā ilgi, ilgi glabāts Un nepasacīts vārds
Kā dāvana, kā brīnums Tās karstā smarža plūst Un manas zemes sirdij Visapkārt ledus kūst
Un putni pārnāk mājās Un paceļ lapas zars Un grūta sala vidū Ir modies pavasar's
Vēl kalnos mājo ziema, Bet, kamēr dzīve rit, Pa visiem ceļiem smarža Nāk līdz mūs pavadīt
(c) Knuts Skujenieks | |